fenomens*

*Parastimēs saklausāmies un noticam tam, ko saka apkārtējie cilvēki, bet nevajadzētu, jo tas jauc prātu. Labāk ir tad, ja tas cilvēks, par kuru visi runā, pats tev pateiktu ka ir, lai nav pie sevis visu laiku jāapsver dažādi varianti un viedokļi.
*Reiz cilvēki, kuri mums neko par sevi nestāsta atplaukst un spēj atbildēt uz visiemtevis uzdotajiem jautājumiem.
*Traģiski ir tas, ka ir tādi cilvēki, kurus mēs ļoti labi pazīstam, bet neko par viņiem nezinām.
*[man laikam patīk atkārtoties, bet...] Katram cilvēkam ir sava runāšanas un nerunāšanas robeža.
*Ir tik labi, ka uz pasaules ir tādi cilvēki, kuru klātbūtnē jūtamies labi un tieši tāpēc nevēlamies no viņiem šķirties. [kaut būtu vairāk tādu cilvēku]
*Laiks ar cilvēkiem, kuri mums interesē paiet neiedomājami ātri. [to zin katrs, kurš šādos brīžos pat ir teicis: laiks  pagāja vēja spārniem]
*Mēs bieži mēģinām apslēpt un noslēpt savas emocijas, sajūtas un izjūtas. Reizēm jau ir labi, ka otrs nezin, ka Tu  pamazām jūdzies vai iekšēji sadalies sīkos gabaliņos un notiek iekšējā vētra, bet kad tu apzinies, ka viņš bija tavs vienīgais glābiņš un patvērums, tu saproti, ka esi rīkojies muļķīgi.
*Parasti, kad gribam paveikt ko skaistu, notiek kaut kas, kas mums neatļauj to visu paveikt tik gludi un perfekti kā cerēts.
*Stulbi mums visiem ir tas, ka tajos brīžos, kad jūtamies ideāli un viss ir tik forši, atnāk kāds draņķis un sabojā visu skaisto mirkli.
*Daudziem atzīšanās prasa lielu drosmi. [šķiet, ka arī man]
*[tagad runāšu tiešām ko tādu ko pārzinu] To ko mēs jūtam vai domājam, ir grūti izteikt vārdos. It īpaši tad,kad no tevis sagaoda atbildi, bet tu pats īsti vēl neesi visu sapratis un noskaidrojis, lai spētu izteikties un kur nu vēl formulētu.

ŠukŠiņŠ

krēsla*

*Dažreiz mēs negribam jeb nevaram noticēt tam, kas notiek mums apkārt. Tas liekas pavisam neticami.
*Ja dzīve ir grūta, bet ir iespēja kaut ko mainīt, lai būtu labāk, mēs atsakāmies, jo tajās grūtībās mūs kaut kas piesaista jeb vienkārši mēs nevēlamies kaut ko mainīt.
*Neviens no mums nevar zināt,kas ar mums notiks pēc dažām dienām, kur nu vēl pēc stundām vai minūtēm (mēs varam tikai nojaust, jo precīzi tiešām nevaram zināt). Bet tā varbūt ir arī labāk, dzīvot tā, lai ar mums visu laiku notiktu, kas jauns un labs.
*Kaut kas tajos dīvainajos jeb atšķirīgajos cilvēkos ir, jo viņi mūs vienkārši piesaista (pat ja viņi nevēlas izcelties, viņi ņem un piesaista pilnīgi negribot).
*Mēs gribam aizbēgt jeb izvairīties no tā, kas mums nepatīk.
*Parasti cilvēki, kas mums ir tuvi, spēj nokaitināt un sadusmot (dažreiz pat apbēdināt), tāpēc satiekot pavisam svešu cilvēku mēs izliekam savas dusmas uz viņu.
*Var būt, ja vairāki cilvēki aicina uz vienu un to pašu vietu vai pasākumu, tad var gadīties, ja tu atteiksi visiem, tad nākamreiz tevi neviens neaicinās.
*Parasti cilvēki, kurus tu nepazīsti, bet ir tev blakus un rada sajūtu, ka viņu pazīsti, vedina uz domu, ka tur ir mīlestība (ne vienmēr domāta tāda kā MĪLESTĪBA, bet gan draudzības mīlestība, līdzīgi kā vecāki mīl savus bērnus, tā šādā situācijā arī veidojas mīlestība).
*Ja mēs vēlamies saņemt atbildes uz sev svarīgu jautājumu, saņemot atbildi mums rodas citi jautājumi. Tāpēcdažreiz ir labāk nezināt atbildes uz visiem jautājumiem. Un vēl pēc atbildes saņemšanas mums šķiet, ka mēs nezinām pilnīgi neko, un vienkārši esam apjukuši vai apmulsuši.

*Cilvēki, kuri ikdienā pret mums izturas auksti, dažreiz naidīgi, var pret mums izturēties arī labi un iejūtīgi. Dažreiz tieši šiem cilvēkiem mēs esam svarīgi un tikai mēs varam palīdzēt viņiem grūtā brīdī.
*Lai ko tu darītu, tu neizpatiksi visiem, jo vienmēr atradīsies kāds, kuram tas nepatiks.
*Bieži vien mēs kaut ko daram tikai, lai kādu iepriecinātu, pat ja pašam tas nepatīk.
*Dažreiz nevaram noticēt tam, ko mēs dzirdam.
*No visa, kas mums ir apkārt, mēs dažreiz vēlamies atslēgties un aizmirsties pilnībā.

Šukšiņš

sapnis*

Pateisību sakot, tas bija diezgan drausmīgi, kas ar mani notika.
TAs bija tikai sapnis, kas bija parādījies kādu 2 stundu laikā, kad pēc pieciem iesnaudos klausoties mūziku.
Tā tad:
"Sākums bija visai daudzsološ. Ar autobusu devos kaut kur pa Skujenes pusi un tad pa kaut kādu pilsētu nezināmu un vēl kaut kur.Braucu, atobuss bija pilns ar cilvēkiem.Šķiet, ka pazīstamiem, bet vairs pat neatceros, varbūt arī, ka nemaz nepazinu, bet brauciena laikā iepazinu, jo zinu to, ka braucot brīžiem bija patiešām baisi skati, nezinu kāpēc.Pat sajutos kā kādā Krēslas filmā, jo nezinu kāpēc pārņēma aukstuma sajūta un brīžiem šķita, ka es nemāku runāt. Tad seko pats briesmīgākais. Mēs braucām ar autobusu no stāva kalna, bet mēs to darījām ļoti lēnām, visu laiku bremzējot, jo priekšā bija šoseja,pie kuras jāapstājas un tikai tad varēja turpinā ceļu. Bet es jutu, ka kaut kas nav labi, ceļa galā pie šosejas stāvēja melnās drēbēs tērpts vīrietis, viņš bija ļoti satraucies parkaut ko, pat ļooti raudāja, kad braucām tuvāk ievēroju, ka viņam ir ierocis, bet kad skatījos autobusā apkārtējo sejās, manīju, ka viņi to jau pamanījuši iepriekš un daudziem jau bija histērija, bet ne man, es vienkārši sēdēju un neko nedarīju, nedz izvairījos, nedz ko citu darīju, es vienkārši sēdēju. Kad mēs braucām tuvāk, vīrietis sāka šaut. Tās lodes gāja cauri sienām un ievainoja vairākus cilvēkus un tā viņš šāva visu laiku, kamēr braucām garām. Šoferim trāpīja rokā, bet viņš turējās un brauca tālāk. Bet es pēc tam aizvēru acis. Apkārt dzirdēju šāvienus un fonā dzirēju kā kāda meitene histērijā kliedza, ka nezin kur atrodas un, ka nezin, kur lai meklē palīdzību. Es mēģināju atvērt acis, bet es to nevarēju, iestājās patiešām melna bilde, neko neredzēju, tikai fonā arvien klusākas balsis dzirdēju. Viena meitene neitka ievainota un viņa iemuka mežā..."
Tā mans drausmīgais sapnis arī beidzās un par sapņa morāli labāk neko neteikšu.

LAURA

pārdomas*

Diezgan interesantas dienas pavadītas jeb nedēļas nogale.

Šodien tikai esmu spējīga ko teikt un pārdomāt publiski, jo man šķiet pavisam svarīgi to izstāstīt arī citiem.

Tā tad, tie, kas vēl nezin, pie mūsu Vecpiebalgas draudzes atbrauca sadraudzības pilsētas Birģeles (Vācijā) jauniešu grupa ar mācītāju un pāris radiem,lai veidotu tuvāku sadraudzību.[varu teikt tikai vienu, ka tas mums izdevās(urrā!)]

Kaut gan sākums bija visai biedējošs,jo mūsu viesi, kuriem viesu mājā bija jāierodas 19:00, ieradās tikai 2:30. Mēs visi bijām diezgan satraukti par viņiem, bet viss bija kārtībā [viņiem tikai navigācija mazliet čakarējās]. Tieši šim notikumam jeb atgadījumam morāli pašlaik nespēju saskatīt.[varbūt tā pat ir labāk]. Nākamajā dienā tikāmies Rīgā, jo tur plānojās mūsu ekskursija. Bija ļoti jauki samīļot sen neredzēto mācītāju, kurš šķietami nemaz nav mainījies. [bet man vēl aizvien ir liela škrobe par to, ka es nemāku runāt vāciski] ...[tagad daudz ko izlaižu, jo vēlos nokļūt pie tā, kas lika man raudāt 20 minūtes no vietas, dzirdot šo] Dienas noslēgums bija Lodes-Apšu baznīcā, kur bija paredzēts svētbrīdis.Visi sasēdāmies solu rindās un lūkojāmies mācītājā un ik pa laikam saskatījāmies viens ar otru [t.i.latvieši ar vāciešiem - visi tie, kas sadraudzējušies]. Un tad sākās svētbrīdis - dziedājām, lūdzām Dievu. Tam visam sekoja mācītāja uzruna un domas par pavadīto dienu.

Cik vien varēšu es centīšos tagad atstāstīt, jo tas bija tas, kas man lika raudāt:

*Latvija ir atšķirīga no Vācijas. Šeit ir tik skaista daba - koki, meži, jūra, ezeri, pļavas un puķes.

*Šī ir laba pieredze, jo kad mēs katrs aizbrauksim uz savām mājām, mēs visi stāstīsim viens par otru.

*Pat ja mēs nemākam runāt viens otra valodā, mēs atrodam valodu kurā tomēr varam komunicēt un lai otram kaut ko pateiktu, mēs atrodam tieši tos vārdus, kuri mums ir svarīgi lai pateiktu otram tieši to,ko vēlamies teikt.

*Mums latviešiem patiesībā vajag tik maz lai mēs būtu laimīgi. Kā piemēru varēja ņemt pavadīto laiku pie jūras, kad meitenes vnk skraidīja gar jūras krastu un viņu sejās bija manāms tiešām liels un paties smaids, acis mirdzēja.

*Lai mēs sadraudzētos, mums ir jākomunicē. Un jāpavada laiku kopā un jo vairāk mēs pavadam laiku kopā, jo vairāk mēs otru cilvēku iemīlam un varam saukt par draugu un beigās var gadīties, ka būs grūti atvadīties.

[pats skaistākais bija tas, ka tad kad es sāku raudāt, mācītājs ņēma un skatījās uz mani - bet man tiešām žēl, ka es neko nesapratu bez tulka palīdzības.Bet tas ko viņš teica, bija tiešām skaisti un lika man padomāt par to, ko lielākā daļa, kas šeit dzīvo ir aizmirsuši. Piemēram mācītājs arī teica, ka mēs, šeit Latvijā esam ļoti tuvi dabai, mēs dzīvojam ar to un bez tās nevaram un ir jābūt lielam spēkam, lai spētu dzīvot tik tuvu dabai.

Pa dienu protams bija ļoti daudz labu atgadījumu, bet vienīgais, ko varu pateikt, kas spēj apliecināt to, ka esmu emocionāla un to, ka spēju ātri pieķerties, bija tas, ka nespēju atvadīties, katru ko apskāvu es nevēlējos laist vaļā, bet bija jālaiž. Asaras bija un mācītājs arī tika apskauts no visas sirds.  Ceru, ka viņu mājupceļš nebūs tik grūts un garš un ka drīz varēsim sazināties caur netu un pastu. :)

Dziļā sirsnībā un priekā, Laura.

Dodos gulēt klausoties Dimitera pavisam vecos gabalus, kas saistās ar bērnību un laiku, kad man bija LABI. Tas tiešām bija skaists laiks, kad Tu visu redzēji tik skaistu un neuztraucies nemaz par to, cik ļoti apkārtējie Tevi izmanto un cik ļoti Tu tiec apmānīts un izsmiets. Tas viss tiešām bija sīkums. Un dziesmas, kuras skanēja vienmēr likās tik skaistas, lai ar kādi vārdi tur nebūtu un šķita dīvaini, kā LIELIE vienmēr zin vārdus šīm dziesmās. Tas bija neiespējami, domāju, ka nekad nedziedāšu un kur nu vēl vārdus zināšu kādai dziesmai.

Bet ar laiku sāku augt un viss iepriekš minētais kļuva par kaut ko ne tik vienkāršu, un dziesmām vārdus arī iemācījos un sapratu to nozīmi,ka ne vienmēr melodija ir tā skaistākā.

Jā viss mainās, viss......[toties bērnības atmiņas skaistas]

pārvērtības*

Ir tik dīvaini redzēt sev apkārt cilvēkus, kuri patiesi mainās, mainās tik ļoti, ka vairs nepazīsti un brīžiem šķiet, ka nemaz negribi vairs pazīt, jo ir palikuši tik [piedodiet, ka tā saku, bet..] stulbi un bērnišķīgi savās izdarībās un sarunu veidā. Vispār besī arī tas, ka pieauguši cilvēki, kuri plāno savu dzīvi, nerēķinās ar citiem, kuri ARĪ viņu plāno.
Bet vienu zinu droši - esmu beidzot pildījusi [šķiet, ka mēnesi] sev doto solījumu.:D Tas ir tiešām vareni!



Mazā neizpratnē par notiekošo, jūsu Laura! :)

Ceru, ka arī jums iet jauki! :)