pārdomas*

Diezgan interesantas dienas pavadītas jeb nedēļas nogale.

Šodien tikai esmu spējīga ko teikt un pārdomāt publiski, jo man šķiet pavisam svarīgi to izstāstīt arī citiem.

Tā tad, tie, kas vēl nezin, pie mūsu Vecpiebalgas draudzes atbrauca sadraudzības pilsētas Birģeles (Vācijā) jauniešu grupa ar mācītāju un pāris radiem,lai veidotu tuvāku sadraudzību.[varu teikt tikai vienu, ka tas mums izdevās(urrā!)]

Kaut gan sākums bija visai biedējošs,jo mūsu viesi, kuriem viesu mājā bija jāierodas 19:00, ieradās tikai 2:30. Mēs visi bijām diezgan satraukti par viņiem, bet viss bija kārtībā [viņiem tikai navigācija mazliet čakarējās]. Tieši šim notikumam jeb atgadījumam morāli pašlaik nespēju saskatīt.[varbūt tā pat ir labāk]. Nākamajā dienā tikāmies Rīgā, jo tur plānojās mūsu ekskursija. Bija ļoti jauki samīļot sen neredzēto mācītāju, kurš šķietami nemaz nav mainījies. [bet man vēl aizvien ir liela škrobe par to, ka es nemāku runāt vāciski] ...[tagad daudz ko izlaižu, jo vēlos nokļūt pie tā, kas lika man raudāt 20 minūtes no vietas, dzirdot šo] Dienas noslēgums bija Lodes-Apšu baznīcā, kur bija paredzēts svētbrīdis.Visi sasēdāmies solu rindās un lūkojāmies mācītājā un ik pa laikam saskatījāmies viens ar otru [t.i.latvieši ar vāciešiem - visi tie, kas sadraudzējušies]. Un tad sākās svētbrīdis - dziedājām, lūdzām Dievu. Tam visam sekoja mācītāja uzruna un domas par pavadīto dienu.

Cik vien varēšu es centīšos tagad atstāstīt, jo tas bija tas, kas man lika raudāt:

*Latvija ir atšķirīga no Vācijas. Šeit ir tik skaista daba - koki, meži, jūra, ezeri, pļavas un puķes.

*Šī ir laba pieredze, jo kad mēs katrs aizbrauksim uz savām mājām, mēs visi stāstīsim viens par otru.

*Pat ja mēs nemākam runāt viens otra valodā, mēs atrodam valodu kurā tomēr varam komunicēt un lai otram kaut ko pateiktu, mēs atrodam tieši tos vārdus, kuri mums ir svarīgi lai pateiktu otram tieši to,ko vēlamies teikt.

*Mums latviešiem patiesībā vajag tik maz lai mēs būtu laimīgi. Kā piemēru varēja ņemt pavadīto laiku pie jūras, kad meitenes vnk skraidīja gar jūras krastu un viņu sejās bija manāms tiešām liels un paties smaids, acis mirdzēja.

*Lai mēs sadraudzētos, mums ir jākomunicē. Un jāpavada laiku kopā un jo vairāk mēs pavadam laiku kopā, jo vairāk mēs otru cilvēku iemīlam un varam saukt par draugu un beigās var gadīties, ka būs grūti atvadīties.

[pats skaistākais bija tas, ka tad kad es sāku raudāt, mācītājs ņēma un skatījās uz mani - bet man tiešām žēl, ka es neko nesapratu bez tulka palīdzības.Bet tas ko viņš teica, bija tiešām skaisti un lika man padomāt par to, ko lielākā daļa, kas šeit dzīvo ir aizmirsuši. Piemēram mācītājs arī teica, ka mēs, šeit Latvijā esam ļoti tuvi dabai, mēs dzīvojam ar to un bez tās nevaram un ir jābūt lielam spēkam, lai spētu dzīvot tik tuvu dabai.

Pa dienu protams bija ļoti daudz labu atgadījumu, bet vienīgais, ko varu pateikt, kas spēj apliecināt to, ka esmu emocionāla un to, ka spēju ātri pieķerties, bija tas, ka nespēju atvadīties, katru ko apskāvu es nevēlējos laist vaļā, bet bija jālaiž. Asaras bija un mācītājs arī tika apskauts no visas sirds.  Ceru, ka viņu mājupceļš nebūs tik grūts un garš un ka drīz varēsim sazināties caur netu un pastu. :)

Dziļā sirsnībā un priekā, Laura.