Dodos gulēt klausoties Dimitera pavisam vecos gabalus, kas saistās ar bērnību un laiku, kad man bija LABI. Tas tiešām bija skaists laiks, kad Tu visu redzēji tik skaistu un neuztraucies nemaz par to, cik ļoti apkārtējie Tevi izmanto un cik ļoti Tu tiec apmānīts un izsmiets. Tas viss tiešām bija sīkums. Un dziesmas, kuras skanēja vienmēr likās tik skaistas, lai ar kādi vārdi tur nebūtu un šķita dīvaini, kā LIELIE vienmēr zin vārdus šīm dziesmās. Tas bija neiespējami, domāju, ka nekad nedziedāšu un kur nu vēl vārdus zināšu kādai dziesmai.

Bet ar laiku sāku augt un viss iepriekš minētais kļuva par kaut ko ne tik vienkāršu, un dziesmām vārdus arī iemācījos un sapratu to nozīmi,ka ne vienmēr melodija ir tā skaistākā.

Jā viss mainās, viss......[toties bērnības atmiņas skaistas]