spēja*

Ja cilvēks saka, ka nevēlas par kaut ko domāt, tas nozīmē, ka viņš ir spējīgs domāt tikai par to.

Vārdi nolietojas, nolietojas krāsa, izteiksme, bet ne doma. Pasaki savu domu tā, kā tikai Tu to vari, ar savu sirdi un saviem vārdiem, un – vecai domai būs jauns spēks!*

Nedaudz ierakstīšu savas pārdomas no manas pārdomu kladītes, jo kā izrādās - šogad es tur esmu ierakstījusi vairāk kā blogā. 
*Es gada sākumā cerēju, ka es iejutīšos savā jaunajā mākslas skolas klasē un ka tiem cilvēkiem, kuri man palīdz, nav grūti ar mani. Un tieši šobrīd es droši varu teikt, ka mākslas skolā viss ir labi un pat vēl labāk, jo man tur ir labi draugi ar kuriem kopā baudīt mākslas skolas dienas un stundas. Bet par tiem cilvekiem, kuri man palīdz es tiešām vēlaizvien ceru, ka viņiem ar mani nav grūti, lai gan tagad es to domāju par citiem cilvēkiem, kā gada sākumā, bet es tiešām vēlos, lai šiem cilvēkiem dēļ manis nebūtu galvassāpes un visādi citādi grūti, jo es jau sevi pazīstu - esmu neizlēmīga un ir lietas, kurās es tiešām esmu nedroša un kautrīga, tāpēc varu arī sagādāt kādas grūtības.
*Par neizdarītiem grēkiem nemirst, jāmirst par izdarītajiem.
*Janvārī es uztraucos par to, ko darīšu pēc vidusskolas (jā, es jau uztraucos jau tad), bet es nepārtraukti lūdzu Dievu, lai tajā izvēles procesā Viņš ir klāt un palīdz man. Tā es ja godīgi domāju ilgi un paļāvos uz Dievu, ka viņš man palīdzēs. Un tagad es domāju, ka tā izvēle, kas pie manis ir atnākusi, ir nākusi caur cilvēkiem protams, bet ar Dieva ziņu.
*Ja vējā augušam kokam ir stiprākas saknes, tad es ceru, ka skumjās un grūtumos augušam cilvēkam arī ir stiprākas saknes un domājams, ka arī skaistāka sirds.
*Gada sākumā es kaut kur biju lasījusi, ka vienīgais brīdis un laiks, kad cilvēks nedomā, ir tad, kad viņš ir miris un tad es sapratu, ka tā štellīte, ko sauc par domāšanu, man nekad nepāries un vēl ilgi dzīvītē nāksies domāt.
*Viss tik ātri un nemanāmi mainās, ka brīžiem vairs nevēlos sekot tam visam līdzi, lai aiztaupītu sev liekas sirdssāpes.
*Bija brīži, kad es neticēju nekam bezgalīgam.
*Tā kā man ir svarīgi, ko darīšu pēc skolas, es martā biju tik tāl sadomājusies, ka man viss bija jau noriebies un es sāku domāt par to, ka pēc skolas nemācīšos un gulēšu mājās, jo visi tie stulbie jautājumi no apkārtējiem mani dzina depresijā, jo es nezināju, ko darīt un tad es tiešām biju pārliecināta, ka neko labāk nedarīšu.
*Atskatos ierakstos un daudz varu redzēt skumjas, bet tagad es domāju, kāpēc tik bieži. Protams, ka vienmēr ir bijuši tam kādi iemesli, bet vienmēr taču jābūt kādiem arī iemesliem, kuru dēļ ir vērts smaidīt un priecāties, jo labajam taču ir lielāks spēks nekā sliktajam.

Tas līdz marta sākumam....

Mēs mīlam citus cilvēkus nevis par to, kādi tie ir, bet par to, kā viņi liek mums justies.*

Pēdējo mēnešu laikā noticis patiesi daudz manā dzīvē, nemaz nerunājot par pēdējo gadu. Lielākoties, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka gads ir izdevies un viss ir nācis tikai un vienīgi par labu - arī tas, ka esmu pazaudējusi sev tuvu cilvēku (bet labi, ka ne kontaktus ar viņu), esmu brīžiem zaudējusi prātu dēļ kāda, esmu raudājusi un skumusi, esmu jutusies patiesi nelāgi un visas pārējās neforšās lietas - tās aizēno viss labais, visi tie superīgie notikumi un atgadījumi. Piemēram, šogad esmu daudz bijusi uz operu un tas viss pateicoties cilvēkiem, kuri ir dāsni un ir mani draugi. Esmu bijusi uz dažādām izrādēm un tā ir tik jauka tradīcija ar draudzenēm aiziet uz teātri teju vai katru mēnesi. Ir tik daudz superīgu notikumu - Jauniešu dienas Rīgā, Vecpiebalga atver durvis, dzimšanas dienas, klases atkalredzēšanās pasākumi, kora nometne, gidošana baznīcā, pirmā lielā ekskursija, kurā manī pirmo reizi klausījās 300 cilvēki un katra diena, kuru šogad esmu dzīvojusi ir kā viens liels notikums. Eh...ir tik grūti, kad ir dots tik daudz, bet vienīgais, kas man pietrūkst ir manas mājas un saticība ģimenē. Kas tieši man ir dots? Man ir superīgi draugi: Žanete - lai arī cik stulbi es rīkotos, viņa mani pieņem un saprot, cenšas palīdzēt un mierināt brīžos, kad citi vienkārši skatās uz mani kā trako. Ance Ša - nežēlīgi daudzas reizes man aizrāda visādus krikumus un nepatīkamos vārdus, kurus izsaku, par ko esmu pateicīga, jo sirsniņā man ar tie vārdi nepatīk vienkārši brīžiem šķiet, ka citādāk nevar. Paldies par tiem brīžiem, kad atrod laiku man, lai parunātu, vienkārši parunātu un pateiktu - PASMAIDI! Anna - vienmēr uztur mani pie dzīvības un atjauno manu asinsriti. Jolanta - viena no lielākajām iedrošinātājām. Jānis - viens varensuperīgs un patiess cilvēks. Sandris - lai arī tiekamies reti, jo esam saaizņemti, tomēr vienmēr tiekoties varam parunāt par svarīgo un nozīmīgo. Toms - lai arī brīžiem nesaprotams savās izdarībās, tomēr varenlabs un sirdelīgs puisis, prieks, ka man ir tāds draugs ar ko var parunāt. Vēl ir aŗī tādi draugi kā Sintija - kura, lai arī kā pati jūtas vienmēr ir klāt lai palīdzētu - viņa nekad neatsaka. Annija - talantīga meitene un spējīga - domāju, ka dzīvē daudz sasniegs, ja paliks tik pat nesamākslota un patiesa. Alise - īsts sirdscilvēks, viņas klātbūtnē var justies mieīgi, ne par ko nav jāsatraucas. Paula - lai arī brīžiem kaitinoša, tomēr  varu teikt, ka viens no patiesākajiem cilvēkiem, kuru pazīstu, jo nekad nesatraucas par to, ko citi padomās vienkārši rīkojas un saka, ko domā. Elīza - par viņu vienkārši trūkst vārdu. Kate - talantīga meitene, tiešām skaisti zīmē un prot labi jokot, lai gan dara to reti bet tad tā pa riktīgo. Marta - iespējams, ka no malas liekas, ka stingrs cilvēks, bez jūtām, bet patiesībā pat ļoti sirdelīgs cilvēks. Gudra meitene un spējīga, vienmēr panāk to ko vēlas. Vita - viena no labākajām skolotājām, pat ļoti daudz ko man ir iemācījusi. Sanita - skolotāja, kura ir saprotoša, palīdz un ir ieinteresēta, lai visi justos labi. Ilona - mīļākā audzīte, kāda bijsi, lai gan brīžiem ļoti skarba, bet tas ir tikai tādēļ, ka viņa grib lai būtu labi. Ramona - maza, mīļa un smaidoši smaidoša meitenīte, ne tikai ārēji, bet arī sirsniņā. Anete - cilvēks, kuru patiešām mīlu - talntīga dziedātāja, gudra meitene, dzīvi zinoša, draudzīga un cilvēks ar kuru es patiešām gribētu kādreiz pabūt divatā ilgak par 30 minūtēm. Visa mana lielā ģimene un radu pulks ir kā viena liela dota dāvana. eh..to cilvēku ir patiešām daudz par kuriem rakstīt. Dzīvē man laikam dots ir arī kāds talants - rakstu dzeju, zīmēju, dziedu, dejoju un daru vēl šo un to. Mīlu mūziku. Dzīvē man ir dota iespēja domāt, spēja izvērtēt notiekošo un dalīties ar citiem ar gūto atziņu. Tādos brīžos, kā šīs, kad atskatos uz notiekošo es saprotu, ka esmu brīžiem rīkojusies patiesi stulbi un muļķīgi, ka neesmu novērtējusi kaut ko, jo tik daudz tomēr ir dots. Tas ir iemesls kāpēc es palīdzu apkārt esošajiem cilvēkiem atrast sevī to, dēļ kā viņiem dzīvē varētu atrasties jēga un mērķi un viss parējais.

Atsakies būt viduvējs. Ļauj savai sirdij lidot cik vien augstu tā spēj.

laiks*

Aforismus var rakstīt visi un par visu, tikai daļai no tiem vienkārši nebūs pielietojuma dzīvē, tāpat ir ar dzeju. Tu vari rakstīt par jeb ko, par mīlestību, par bērniem, par asiņainu gaļu, par maizi - bet tikai daļa no tiem būs dzīvotāji. Ja cilvēki grib būt draugi, viņiem savas attiecības ir jākopj, jo ja to nedara, starp draugiem sāk rasties tāds kā žogs un ar laiku Tu vienkārši savu draugu nepazīsti. Un tad kad Tu to sāc saprast var būt jau par vēlu, jo Tavā vieta var būt jau kāds cits, kurš šīs attiecības prot kopt un uzturēt. Mūsdienās ir patiesī viegli apmaldīties. Kāpēc? Tapēc, ka mūsdienu pasaule piedāvā miljoniem vilinošu ceļu pa kuriem iet un doties, bet tikai viens no tā miljona priekš mums ir īstais un ja izvēles brīdī aizejam pa nepareizo, tad ir grūti atgriezties, ja nav stingra pamata uz kā stāvēt. Visam svarīgajam, ko mums jādara un jāpadara traucē tas nevērtīgais. Mēs domājam, ka tas ir patiess iemesls, kas mums liek atlikt svarīgos darbus, bet patiesībā tas ir nevērtīgs iemesls, jo to var darīt arī vēlāk. Laiks ir problēma. Reizēm pietrūkst nieka stundiņa, lai pabeiggtu iesākto darbu un reizēm pietrūkst viena liela sekunde, lai sprintā noskrietu pats sevi. Dzīvot skaisti patiešām gribētos, bet tik skaisti, ka arī man liktos, ka ir skaisti, ne tikai tiem no malas. Man šķiet, ka pasaulē nevienam cilvēkam nevajadzētu justies kā zaudētājam, jo pat ja tu fiziski kaut ko patiešām zaudē. Tu nezaudē, jo katrā zaudējumā Tu tomēr kaut ko iegūsti. Tu mainies, pārveidojies un audz katrā zaudējumā, tāpec patiesībā varētu teikt, ka tu esi ieguvējs nevis zaudētājs. Zaudētajs Tu varētu būt tikai tad, ja Tu pasaulē ienāktu kā balta lapa un nomirtu tieši tāds pats - nepierakstīts, neieķēpāts, nesasmērēts, neieplēsts un nemainījies. Muļķīgi no cilvēku puses ir kaut ko nepamatot vai nepierādīt, ja viņi zin pamatojumu un pierādījumu. Jauneklīgi - ir patiesi skaists vārds, jo pamatā, tas ir kas svaigs un jauns, bet šo vārdu var piedēvēt arī kam vecam. Piemēram jauneklīgs vectētiņš. Kā? Tapēc, ka vectētiņš velk Nike kedas un valkā Umbro bikses? Varbūt arī tādēļ, bet īstais iemesls varētu būt tas, ka viņam vienmēr ir svaigas idejas, kādas labas un jaunas domas ar ko dalīties, jo viņš spēj ikdienišķajā saskatīt kādas gudrības un pamācības, ar kurām nekautrējoties viņš dalās. Cilvēkiem ir jādzīvo šo brīdi, jo pēc tam to nevarēs nogriezt nost, pagātne vienmēr ir kopā ar mums. \Protams, nevajadzētu būt tā, ka visu laiku sev to pagātni pieminam un dzīvojot tagadnē, patiesībā dzīvojam pagātnē. Tāpēc, pirms aizrādam otram ir jaatceras, ka arī mums ir sava pagātne un tas, ko viņš tagad dara, pē sekundes būs viņa pagātne, kura viņam būs dzīves bagāžā jeb pūrā.

Pāris šīs vasaras atziņas.*

*Tie, kuri cieš, liek ciest arī citiem.
*Jāmācās atšķirt cilvēku dvēseles, lai paši sev negribot nekļūtu par tiem cilvēkiem, kurus ienīstam un kuru sabiedrība mums nav tīkama.
*Mums ir jāmācās būt taisnīgiem, jo, ja esam pielikuši kādu punktu klāt kādam draugam, lai viņš tiktu tālāk, tad to vajadzētu izdarīt arī tādam, kurš nepiesaista un nav simpātisks tev.
*Meli pazemina cilvēka vērtību.
*Kas reiz ir sākts ir jāpabeidz, lai nav puspaveikts darbs, jo pusuzslavas neviens neizsniedz un ja izsniedz, tad tā nav nekā vērta.
*Kāda jēga teikt to, ko domā, ja lielāko daļu tas neintresē vai tas tiks pavērsts pret tevi pašu.


TURPINĀJUMS SEKOS. :D

atmest*

Es savā dzīvē gribu gūt piepildījumu un vispār kaut ko iemācīties, lai pēc tam varētu dalīties ar pārējiem ļaudīm. Pagaidām, brīdī, ko sauc tagad un šeit - es nespēju izvērtēt pareizi - ir jāpaiet laikam. Bet to, ko sauc par vakardienu, jau nedaudz spēju izvērtēt, bet to, kas bijis pirms mēneša, perfekti varu izvērtēt. Taisnība ir Ellai - ir jāpaiet laikam, lai emocijas pārvērstu vārdos un visu varētu pārvērst vārdos, ne emocijās. Es pagaidām varu teikt, ka mana dzīve ir piepildīta. Kaut vai dēļ tā, ka man šobrīd ir iespēja lasīt "Kurzemīti". Cik ilgi var vilkties jēdziens"pašreiz"? Kas mūsdienās ir bagāts? Tas, kuram daudz naudas? Tas, kuram daudz īstu un patiesu draugu? Tas, kuram liela radu saime? Vai varbūt tas, kurš dzīvo laukos un kuram pilns ar lauku labumiem? Varbūt jājautā, kurš bagātāks? Pareizs jautājums "Ko Tu iegūsti brīvajā laikā?" nevis "Ko Tu dari?", jo ne vienmēr kaut ko darot mēs kaut ko iegūstam.

kopsakarības*

Tie, kuri cieš, liek ciest arī citiem. Jāmācās atšķirt cilvēkus, to domas, mērķus, novirzes, lai paši sev nemanot nekļūtu par tiem cilvēkiem, kurus ienīstam un kuru sabiedrība mums nav tīkama. Mums ir jāmācās būt taisnīgiem, jo ja esam pielikuši vienu punktu klāt kādam tikai tāpēc, ka viņš ir mūsu draugs, lai viņš tiktu kaut kur tālāk vai uzvarētu, tad to vajadzētu izdarīt arī tā cilvēka labā, kurš nepiesaista un neuzrunā tevi, bet kādu citu, viņš gan jau uz šīs pasaules spēs uzrunāt un tas varētu notikt pateicoties Tev. Vienmēr visi grib ko dzīvē sasniegt un tas ir labi, jo tad vismaz ir mērķi un kustība uz priekšu un augšu, nevis cilvēks degradējas. Kas reiz ir sākts, ir jāpabeidz, lai nav puspaveikts darbs,jo pusuzslavas neviens neizsniedz un izsniedz, tad tā neko nav vērta. Mums katram vajadzētu kādu pieskatīt - sākumā kaut vai tikai sevi. Cilvēkā neviens nevar ielauzties. Neviens nevar zināt otra domas, jūtas, pieredzi - kā tikai un vienīgi tad, ja viņš pats atļauj, pielaiž un atklāj to visu, jo pilnīgi neviens nevar to zināt, kā tikai caur pašu cilvēku. Pasaule ir pilna ziedošu cilvēku, tikai skumji, ka daļa no tiem, savas dzīves laikā, tā arī neuzzied, jo pietrūcis kāds iestūmējs un bīdītājs. Šīs vasaras pozitīvais atsver visu negatīvo, slikto, ļauno un nepatīkamo, kas noticis. Galvenais, ko mums savā steidzīgajā ikdienā nevajadzētu aizmirst, ir, tas, ka ik pēc brītiņa vajag samazināt savu tempu, lai palūkotos apkārt, novērtētu mirkli, iegrāmatotu to savā sirdī un galvā un vienkārši palūkotos, kur šobrīd atrodies. Nemitīgi vajag sev atgādināt to, ko esi apņēmies, lai neaizmirstās arī pienākumi pret sevi, ne tikai valsti, tautu, pasauli, draugiem u.c.Runāt par vienu un to pašu tikai ar citiem vārdiem, es saucu šādi - pieej šai lietai radoši. Mums nevajag apspiest savus sapņus, mērķus un idejas. Ja mēs to darām, tad mēs varam nejauši apspiest cilvēku, kurš varēja kļūt par slavenu rakstnieku, par kuru skolā mācītu viņa bērniem, bērnu bērniem.

SMAIDII!  -_-

žēl*

Tik žēl, bet visbiežāk cilvēki aizmirst tos cilvēkus, kuri ir viņiem darījuši labu. Patiesībā tas ir pat ļoti skumji. Šodien es sapratu un pamanīju, ka manī ir mirdzums. Un es šo mirdzumu nevēlos pazaudēt, it īpaši mirdzumu acīs, ne tikai sirdī. Mirdzumu, kurš priecājas par dzīvi - par to, ka varu kalpot, strādāt, palīdzēt un nedaudz paslinkot, domājot par dzīvi un apkārt notiekošo. Man patīk cilvēkiem kaut ko dot. dot otram to, kas viņam ir vajadzīgs un kas varētu otru iepriecināt (domājot par otru,nevis par savu labumu). Šīs dienas jautājums - kāpēc visiem vajag definēt kādu draugu no sava draugu loka ar īpašu apzīmēju -labākais/labākā? Cilvēki bieži vien sabojā attiecības, jo biežāk par komplimentu izteikšanu un plusu ieraudzīšanu, tie izsaka spriedumus par to, kādam tam cilvēkam vajadzētu būt. Un nu jau ar lielu satraukumu es apzinos, ka pēc 15 dienām es uzsākšu skolas gaitas 12.klasē - DRAUSMAS! Galvenais, ko esmu sapratusi ir tas, ka ir jākustās un jāvirzās un tieši tad kaut kur var nonākt un kaut ko var sasniegt, nevis uz vietas stāvot. Un vienalga, ko mēs darītu mēs ietekmējam ar to vēl kādu citu. Starpcitu - trūkumi ir mums visiem, lai arī cik ideāli mēs sev esam. Nu viens no maniem trūkumiem - es vēlos tik daudz darīt, tik daudz paveit, bet es tikpat daudz arī baidos to darīt, jo nejūtos pārliecināta par sevi. Trūkst pārliecības, ka spēšu un izdosies. Meklēt un saprast, un atrast sevi kā personību ir tik grūti, bet zinu to, ka tad, kad Tu to paveic, tad dzīve paliek tik viegla un skaista. Šodien tā nejauši sanāca izteicieniņš man "Nelaimes mūs apciemo ne jau no laimes".

SMAIDĀM! -_-

viss*

Esmu pateicīga Dievam par visu, kas man ir dots. Gan par to, ka ir gājis grūti, lai arī vēlaizvien ir nepatīkami to atcerēties. Man šķiet, ka pateicoties tam nepatīkamajam, man tiek piespēlētas iespējas, pietam ļoti labas iespējas. Lai vai kā nebūtu vai būtu, man tomēr šķiet, ka man no pirmdienas sāksies klusais periods - runāšu tiešām maz. Ir runāts par daudz un teikts par daudz. Un arī traucēts. Varbūt stulbi izklausīsies, bet es tiešām domāju, ka visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuriem ir kādas vēlmes apķert mani vai iedot buču, labāk turieties 2 metru attālumā no manis. Man visas šīs štellītes šķiet pretīgas un nepatīkamas - tiešām jūtos neērti, bet tas nenozīmē, ka nedrīkst mani samīļot, kad uznāk grūtumi, vienkārši nedariet to citu emociju vadīti, es nezinu kā, bet es jūtu, kādos nolūkos kaut kas tiek darīts. Negribu pat zināt, kā ir dzīvot visu mūžu vienam, bez saucamās otrās pusītes, bet pašlaik man šķiet, ka bez tās ir vieglāk, nav nevienam jāatskaitās un nav jāapmulst kaut kādos brīžos. Man pamazām rodas iedvesma mana sapņa īstenošanai - iespējams uz Ziemassvētkiem mans sapnis būs piepildīts un tautai pārsteigums sagādāts. [juhhū] Ziniet mīļie, kas mani pēdējā laikā tracina? Sarunas! Vienmēr tās aiziet par lietām, par mantām, par naudu - par kaut ko materiālu!! -_- Kāpēc jūs nevarētu runāt par domām, par piedzīvoto, sajusto un to kas esiet?? Un vēl viens vapros - kāpēc tie cilvēki, kuri visvairāk ir vajadzīgi dzīvo tik tālu prom un nav iespējams satikties [kaut vai, lai nemiera brīžos pastāvētu ie loga vai pieklauvētu tumšā nakts stundā pie durvīm un izietu pastaigā]? Uzminiet, kāpēc esmu tik dzīvelīga ejot cauri visiem priekiem un bēdām? Man visos laikos ir palīdzējusi mūzika - tā ir man asinīs, sirdī, telefonā, apkārt, datorā, dabā, draugos - VISUR! Sāpes ļoti sāpina un maina cilvēkus, kaut būtu zāles pret domu izraisītām sāpēm - nav jums kādi pāris kg?

SMAIDĀM!

Ir pienācis laiks atmest mūžīgo gatavošanos un sāktu rīkoties. Ir laiks “es iešu un darīšu” nomainīt pret “es to izdarīju un izbaudīju katru minūti”. Laiks atmest vecās apņemšanās un sākt visu no jauna. Dzīve ir pilnībā atkarīga no Tevis. Veido savu dzīvi!

Prieks! Šodien tas sākas - es uzdrošinājos uzklausīt un sadzirdēju, ne tikai dzirdēju! Ir sākušāš pārmaiņas. Ceru, ka ar šodienu tas viss izdosies!

Es centīšos, jo mērķi arī ir zināmi. :)

tagad*

*Tagad it kā ir miers man apkārt, bet šis miers pagaidām dara mani nemierīgu. Nemaz nezinu pat kādi tam ir iemesli, bet šis miers jau nedaudz sāk mani postīt.

Ceļa gājums*

Jau miljono reizi eju pa šo ceļu

Viss tas pats un tai pat laikā jauns

Jauns, jo katru dienu viss mainās,

Mainās laikam līdzi.

Bet pati būtība paliek,

Tā nemainās.

Tā ir, būs un paliks.

Tā būtība, kurā spēks un drosme.

Tā būtība, kas katrā no mums mīt.

Tāpēc, lai arī kuro reizi

Es ietu pa šo ceļu

Es redzēšu ko jaunu,

Bet ar to pašu veco būtību.

Sāpes dod mums iespēju izjust prieku, tāpat kā sliktais, lai mēs iepazītu labo.*

Manas dusmas pret tautu aug augumā. Ko lai daru? Kā, lai to aptur? [es tiešām negribu nevienu aizskart un kur nu vēl sačakarētu draudzību] Katru dienu eju pa šo dzīves ceļu, bet nespēju sevi mainīt, lai ar kā gribētos, jo ir lietas, kuras gribas mainīt sevī, lai nav tik grūti. Skumji, ka tā. Pie visa esmu vainīga es. Ja agrāk dusmojos tikai uz sevi, tad tagad aiz savas nesavaldības dusmojos arī uz citiem, cik skumji, bet labi ir tas, ka dusmas uz viņiem neizrādu un paturu pie sevis. Kā man gribās brīvdienas. Esmu jau nogurusi no visa, gribu pabūt ar sevi divatā un saprast savu es. Gribu saprast, ko gribu darīt un sasniegt un kas man ir jādara, lai to visu sasniegtu.

Mūzikai jāatstāj cilvēka dvēselē priecīgas, augšupejošas un radošas jūtas.*

Ir daudz ko teikt, jo domas ir bijušas daudzas un dažādas. Bet kā lai to visu tā pareizāk pasaku. Gribas tā pa smuko, lai būtu patīkami atcerēties arī to, kas nav bijis patīkams. Bet ko tur daudz, labāk rakstīšu, lai man neaizmirstais viss tas labais, ko gribēju pateikt.

Dziesmas - tas ir viss. Lai Dievs man piedod, bet ja Dieva nebūtu, tad mans dievs būtu mūzika un dziesmas. Pēdējās dienās tā mani ir tik ļoti uzrunājusi, stiprinājusi, palīdzējusi, mudinājusi un visādā pozitīvā virzienā likusi vērsties. Lielākoties klausījos vecās un labās kora dziesmas, ar kurām man ir daudz pozitīvu emociju un atmiņu. Prieks bija arī par dziesmām, kuras skanēja pa radio ceturtdien. Beidzot arī tur bija kas patiešām labs: Ieva Akurātere, Kaspars Dimiters, grupa Pērkons u.c.

Vakaros gāju pa ielu un to vien darīju kā klausījos uz austiņām mūziku un elpoju svaigo gaisu. Un domāju, gan jau, ka pretīmnācēji nekad nevarētu uzminēt, kādu mūziku es klausos [vai nu kora dziesmas vai kristīgo mūziku, lielākoties jau tagad kora dziesmas, bet klausos arī kristīgo], jo mūsdienās jaunieši mēdz būt diezgan dīvaini, neizglītoti, morāli pagrimuši utt Kaut gan es pati tā nedomāju par citiem jauniešiem, viņi vienkārši klausās diezgan interesantu mūziku. Pati sevi es pieskaitu pie dīvainiem ļaudīm. Un visi jaunieši, kuri ir mani draugi patiesībā ir interesanti cilvēki, kopumā varu viņus raksturot šādi: inteleģenti, atklāti, gudri, patiesi, erudīti un katrs ar savu dīvainību. Bet ja par mūziku, kuru klausos es prasītu maniem draugiem, viņi zinātu, ko es klausos, jo daži no viņiem klausās to pašu un mīl tās dziesmas un ir daži, kuriem nepatīk tās dziesmas, bet viņi pieņem to, ka es viņas klausos.

Brīžiem mūzika pavelk uz tādu sentimentu, ka gribas raudat visu atlikušo dienu, jo esmu no tiem cilvēkiem, kuriem pielīp dziesmas un pēc tam visu dienu par to ir jādomā. Dziesma spēj tik daudz! Pateicoties dziesmai es nepadevos un padarīju savu darbu līdz galam. Paldies, Dievam, kurš alīdzēja caur dziesmām. Vietā, kur biju gāja grūti, bet tieši tad skanēja Ievas Akurāteres "Palīdzi Dievs" un es sapratu, ka nav vērts padoties un es saņēmos un viss izdevās kā nākas.

Dziesma ir kas varens un spēcīgs! Tikai žēl, ka ne visi spēj to saprast un apzināties, bet katrai dziesmai ir vārdi ar galveno domu un melodiju, kas palīdz to uztvert, bet diemžēl ir cilvēki, kuri to uztvert tikai kā kārtejo dziesmu. 

Šukšiņš tagad beigs...

nedēļa*

Sen nebiju rakstījusi un šodien nolēmu nedaudz dalīties savā nedēļā, kuru es gaidīju ar milzīgu nepacietību, bet jūtos nedaudz vīlusies un dusmīga, bet tomēŗ gribu dalīties.
Pirmdiena bija gaidīta mazliet,bet bija viena no normālākajām nedēļas dienām. :D Bez asarām, sāpēm [izņēmot sāpošo kaklu], sliktām domām un pārdomām un vēl visādiem mošķiem. Korī satiku "sen neredzētos" un BEIDZOT kaut nedaudz dzirdēju, kā spēlē klavieres mūsu vismīļā GRIETA! :)
Otrdiena - diena, kuru gaidīju visas brīvdienas. Mācības skolā bija normālas, tad sekoja dienas labākā daļā [kura patiesībā tāda nebija]. Biju mākslas skolā uz Ziemassvētku eglīti. Teikšu godīgi vīlos - domāju, ka būs foršāk un jautrāk, bet nu bija tā kaut kā pa vienkāršo. :(
Trešdiena - jēj...brauciens uz Rīgu uz kruto komandu olimpiādes apbalvošanu.:) Bet arī šī diena sagādāja vilšanās brīžus. No rīta Diāna paziņoja, ka ir pazaudējusi maku. :@ Labākais dienas iesākums. :) Taču tad bija dienas VISLABAKĀ daļa - Zinātnes centrs Cēsīs - tur bija patiešām labi un interesanti. Priecājos, ka mūs tur aizveda, jo man jau iepatikās otrais stāvs, bet līdz manīm atklīda ziņas, ka pirmajā esot bijis 1000 reizes labāk. :) [noteikti iegriezīšos vēl kādreiz] Tad braucām uz Rīgu, pa ceļam biju varen priecīga, jo BEIDZOT Siguldā bija sniedziņš, tur pat putināja. [Grieta bija varenpriecīga par sniedziņu] Rīgā ieradāmies ātrāk un tas vien man lika dusmoties uz skolotāju, kura teica, ka mani nevarēs pagaidīt 10 minūtes, kamēr aiziešu līdz mammas draudzenei. :@ Ehhh....Matemātikas apbalvošana bija galīgākais sviests - KĀPĒC?? - tāpēc, ka tā ilga 10 minūtes un diplomi bija tādi, kurus es mājās varētu saprintēt miljoniem un dalīt uz ielas katram, kurš iet man garām. :D Tam sekoja iepirkšanās ALFĀ - protams, kur nu bez Alfas. Mājupceļš bija vislabākais, jo es biju viena no pirmajām, kura redzēja jauno uzlecošo talantu Elīzu Ošu - es un Sintija šo talantu atklājām. :D Vakars bija skumjšs, pat sev negribot, vienkārši sanāca tā skumji.
Ceturtdiena - visa diena tāda dīvaina - sajutos lieka un visu laiku nespēju saprast, kur es īsti atrodos. Diena pagāja diezgan mierīgi, bet vakars...es ierados mākslas skolā un kas tur? Skolotāja mani izgrūž no klases un iestumj citā klasē. Pēc brīža viņa paziņoja, ka esmu pārcelta uz 2.klasi. Es sajutos diezgan skumji [gandrīz sāku raudāt] Kāpēc? Kā tas ir iespējams?? Es tiešām biju šokēta, es jau biju sadraudzējusies un beidzot iepazinusi mazos draudziņus un klasesbiedrus pirmajā klasē. Tagad atkal viss no jauna - taču nav slikti, jaunajā klasē pazīstu ~4 cilvēkus. :D Ehhh...šis vakars bija skumjš, pat ļoti skumjš, taču nedaudz labāku to padarīja Anna - PALDIES, TEV! :) Vai....zinu, ka tā nav visa nedēļa, bet man jau nedaudz apnika [sāk izklausīties,ka es te rakstu kaut kādu sūdzību savai dzīvei, tāpēc beigšu] :D:D
LAI JUMS JAUKA NĀKAMĀ NEDĒĻA!!! [un lai nenākas vilties tik bieži, kā man šonedēļ]

sniegs*

Visapkārt tāds dīvains laiks un noskaņojums. Tāds diez gan drūms laiks - it kā ziema, bet sniegs ir tikai pāris centimetri un vispār tā ir kaut kāda pļura ne sniegs. Gribētos sniegu, lai būtu mans sapņa piepildījums šim gada iesākumam. Šādā laikā, mirkļos, kad cilvēki neko nedara un vienkārši sēž parasti uzmācas visāas dīvainas domas. Skumji ,ka  tā, jo tas nav labi, ja cilvēki, kuri ir radīti bezgalīgam priekam un laimei sēž un skumst - tērē savu laiku kaut kādām muļķībām un domām, kuras ir tikai iztēles auglis un nevis patiesi notikumi. Man žēl šo cilvēku. Dīvaini kā laiks mainās un cilvēki tam līdzi. Visticamāk, ja šodien spīdētu saule es sev apkārt spētu ieraudzīt daudz vairāk priecīgu un smaidīgu cilvēku. Cilvekiem vajdzētu daudz vairāk prieka gūt no daudz kā cita nevis no laika apstākļiem, jo tas ir varen traki, jo saulaino dienu Latvijā ir diez gan maz un es neesmu tas cilvēks, kurš gribētu visu laiku dzīvot kaut kādābēdu valstī.

laiks*

Cik dīvaini, bet lai kā man negribētos to visu atdzīt, bet tas laiks tā paskrējis uz priekšu, ka nemaz neesmu ievērojusi, kad viss jau ir bijis un noticis. Nemaz nerunājot par to, kas tiešām noticis pirms mēneša, dažām nedēļām vai gada. Daudzas lietas, notikumi, mirkļi, situācijas, sarakstes, vārdi, skatieni - jau sen aizmirsti, piemirsti, pazaudēti un tomēr kaut kur noglabāti, lai tādos pārdomu pilnos vakaros kā šis, to visu atcerētos un saprastu, ka neprotu dažus sev dotos solījumus pildīt [ka aizmirsīšu un dzīvošu tālāk neko sev nepārnetot].
Bet lai vai kā, pilnīgi drūmai depresijai neļaujos, tikai nedaudz skumīgai nostaļģijai, tas arī viss. :)

Lai man piedod mani draugi, bet es jūtos viena. :( Bet neuztraucieties viss ir labi, man tikai pietrūkst nopietno sarunu.