Nē, dzīve nav salauzta un cilvēks nav izpostīts, kamēr viņš tic savam spēkam. /K.Skalbe/*

Ticu, ka nožēlošu to, ka šeit rakstu, bet emocijas ir sakāpušas un spraucas, vismaz grib kaut kur spraukties, bet nezin kā un kur... Ir tik daudz, ko gribētos pateikt - vismaz lai skaidrāk pašai priekš sevis-, bet bail, ka izteiktais nav un nekad nebūs tik spēcīgs kā tas milzīgais, pukstošais un neizprotamais mudžuklis iekšā...Iedomājies, cik ļoti man viss tur iekšā milst, ka es pat šodien apraudājos dēļ dziesmas, kuru klasesbiedri dziedāja klasē, jo ar to man saistās sāpīgas atmiņas...cik ļoti viss manī notiek, ka es pat šodien atdzinos, ka es MĪLU savu dzīvi?! Šobrīd manas domas, sajūtas, vārdi un emocijas ir diez gan nekontrolējami, tieši tāpēc es uztraucos, ka tik es kaut ko neizdaru nepareizi dēļ tā, ka ir tas mudžeklis iekšā...tik ļoooti negribas kļūdīties.Ceru, ka es neesmu iemīlējusies,kāpēc...patiesībā nezinu kāpēc...iespējams, tāpēc, ka es esmu cilvēks, kurš tam netic, varbūt tāpēc, ka dzīvē nav pareiza tāda lieta kā mīlestība. Patiesībā, ja vajag, tos TĀPĒC es varu pateikt simtiem, ir tikai jāapdomājas, nevajag neko sasteigt. Man vispār nevajadzētu kaut ko sasteigt, bet ir grūti. Grūti ir tieši tagad un šonakt, nemaz negribas gulēt, gribās turpināt sevi mocīt, cerot, ka tā paliks labāk un no tā kaut kas mainīsies, lai gan skaidri zināms, ka nemainīsies gan, bet .....

Kaut kur dziļi iekšā ir patiešām grūti....



Ziemassvētkos mums ir tikai tik daudz īsta prieka, cik daudz mēs varam nolasīt no ielīksmotām bērnu acīm un sejām.*

* Reizēm ,šķiet reāli tracinoši, ka cilvēki personificē lietas.
*Man bieži ir vajadzīga kāda palīdzība no malas, bet tāda palīdzība, kura palīdz.
*Ja cilvēks vēl elpo, tad viņa sūtība uz zemes it nemaz nevar būt mez mērķa. Jo kamēr vien cilvēks elpo viņam ir par kaut ko kaut vai jācīnās, pat ja šķiet, ka tam nav jēgas, bet ir gan, visam ir jēga un to jēgu visvieglāk ir ieraudzīt tikai pēc kāda laika.
*Pieķerties patiesībā ir tik viegli, jo citos ir tik daudz, kas spēj piesaistīt, bez kā, šķiet, ka nevar nemaz dzīvot.
*Lai arī kā kāds sevi noliktu vai celtu debesīs, vienmēr spēkā būs tas, ka uz pasaules nav neviena tik svēta, lai tam nebūtu neviena grēka un pagātnes. Un nav neviena grēcinieka, kurš kaut vienreiz nebūtu darījis labu un kuram nebūtu priekšā nākotne, kurā augt, mainīties un veidoties.
*Sajūta un domas, ka es ar savu NE... tik bieži mani pārliecina, ka neatrodas vieta vārdiem IR, JĀ, VAR!..
*Manu nelaimj avots esmu es pati, jo pat, ja kādreiz saku, ka kāds cits ir vainīgs, tad tas ir tikai kāds ārējs faktors, lai arī kā būtu vai nebūtu, tas kodols nelaimei esmu es pati.

*Muļķīgi no cilvēku puses ir nepamatot vai nepaskaidrot notiekošo, ja viņiem ir zināms gan pamatojums un viņi zin, kā to paskaidrot citiem.
*Smiekli ir tie, kuri dziedina dvēseli.
*Katru gadu, kad atskaties uz iepriekšējo gadu, tu apzinies un ieraugi tur kaut ko tādu, kas liek Tev pateikt - es tiešām rīkojos stulbi un muļķīgi. Un es pat apzinos to, ka nākamgad par šo gadu es varēšu pateikt to pašu.
*Par vēlu ir tikai tad, kad esi miris. Tāpēc, ir labi, ja Tu tagad domā, ka kaut kas ir par vēlu, jo tieši šis ir tas brīdis, kad Tev ir vislabāk to darīt. Neatliec to uz brīdi, kad tiešām mirsi un citi varēs teikt - nu ir par vēlu.
*Es tiešām ceru, ka tas, ko savai dzīvei esmu izvēlējusies par ejamo ceļu ir tas īstais, jo tik bieži ir nācies dzirdēt, ka tas, ko cilvēks ir iedomājies par savu dzīves ceļu patiesībā nav bijis tas īstais.

Pasaulei nav gala un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis./Kārlis Skalbe/

Skolas uzdevums ir iemācīt godbijību pret cilvēku.*

 *Ir jāpaiet laikam, lai emocijas pārvērstu  vārdos un visu varētu pārvērst vārdos ne emocijās.
*Ir jāsaņemās un ir jātiecās uz labo, uz kādu mērķi.
*Dzīvība - kad runa ir par citiem, kaut kas dārgs un svēts, bet kad runa ir par pašiem, tad kat kas mazsvarīgāks.
*Visvairāk mēs smejamies, kad mums ir grūti un visvieglāk mūs sāpināt ir tad, kad mums ir vislabāk.
*Tas, ko es zaudēju katru dienu ir tagadne. Tagadne ir tagad un par to, ka tā ir zaudēta mēs saprotam un skumstam tikai pēc kāda laika.
*Iekšā mani ir kaut kas rūgts, kaut kas tik rūgts, ka gribas kādu konfekti, lai izlīdzinātu to skābuma līmeni manī.
*Ir nedaudz grūti, jo patiesībā tagad daudz kas ir vairak noformulēts, tik ļoti noformulēts, ka pat gribās par to runāt, bet tomēr iekšā ir tas - bail, ka nesapratīs, ka pārpratīs.

 *Mēs, cilvēki, gribam, lai mums nesāpētu, bet bez sāpēm nav dzīves, nav mīlestības.
*Bet pateicoties visām pārdomām, apdomām un izvērtēšanām,it nemaz negribās slēpties. Tagad ir tas laiks, kad gribās iet, darīt, runāt, klausīties, rīkoties, veidot un smaidīt.
*Parasti ir grūtumi un kādas sāpes, lai vārdu good varētu pārvērst par better.
*NEKAS ir nogrieznī esošs punkts, kurš iet uz priekšu, veidojas, palīdz veidoties sev un citiem.
*Ir jātiecas un jāskatās uz augšu,uz gaismu - pagātne ir, būs un paliks, tur neko vairs nevar mainīt, vienīgais, ko mēs varam mainīt, ir tagadne.
*Nav patīkami zaudēt, ja esi pieradis vinnēt.
*Dvēseļu nostūri ir neizdibināmi.
*Metenēm ir drausmīgi mainīgi garastāvokļi, tieši tāpēc jūtu līdzi džekiem, kuriem ir jādzīvo ar mums kopā.
*Mani reāli tracina cilvēki, kuri savā leksijā izmanto tik gudrus vārdus, kuru nozīmi nemaz nezin, bet tā izsakoties jūtas krutāki un pārāki par citiem.
*Būtu labi, ja es savā ikdienā neaizmirstu to, kas ir svarīgs un kas ir svarīgi.

*Minūte iet pa minūtei uz priekšu, bet paskatoties pulkstenī, šķiet, ka tas stāv uz vietas.
*Mūsdienas ir tik mūsdienīgas, ka nevienam, nekam nav laika, lai gan pulkstenis, telefons un plānotājs ir teju katram cilvēkam, ko satiec.
*Ar katru dienu vairāk saprotu to, ka vajag iet un runāt, un darīt, tad arī kaut kas mūsu dzīvēs mainīsies un tad arī paliek labāk, nekā vāroties savā sulā.
*Patiesību sakot aiziet un nerunāt ir daudz vieglak, nekā palikt un runāt,bet ja saņemās un paliek, tad pēc tam paliek daudz vieglāk un labāk.
*Ko tur daudz domāt, esmu viduvējība un viduvējības nav vajadzīgas. Vienīgo to lietderība ir aizpildīt caurumus un veidot masu.
*Man ir bail nomirt, man ir bail par to brīdi. Es baidos no tā neziņas stāvokļa, no tās sekundes daļas, kad cilvēks pāriet un dzīvības nāvē...

Vēsture visur un visos laikos ir tikusi rakstīta ar asinīm.

/Kārlis Skalbe/

Kad inteliģentus cilvēkus apvieno organizācijā, tiem rodas nosliece uz kopīgu stulbumu.*

*Man ir jātiek tam pāri.KAM?Tam, ka es vienmēr tik daudz ko gribu, bet tik pat daudz es arī baidos.
*Vienmēr viss labais notiek nejauši, it neko neplānojot.
*Nelaimes mūs apciemo ne jau no laimes.
*Reizēm šķiet, ka cilvēki mūsdienās prot tikai skaisti izteikties, bet ar laiku pierādās, ka pilnīgi visiem ir sirds, jūtas, dvēsele un domājošas domas.
*Tie, kuri cieš, liek ciest arī citiem un tas patiesi ir sāpīgi.
*Vērtības var būt dažādas un tās var izkārtot dažādi, piemēram, piramīdā, kubā, lodē vai kādā citā telpiskā vai ne tikai telpiskā figūrā jeb ķermenī.
*Nemitīgi vajag sev atgādināt to, ko esi apņēmies, lai nepiemirstās arī pienākumi pret sevi, ne tikai valsti, tautu, pasauli, kaimiņu, draugu u.c.
*Mums jāprot un jāmanās aizdegt uguntiņas kuras mums blakus ir izdzisušas vai pamazām sāk izdegt, jo tiešām paliek grūti, kad tu izdziesti, jo oglēs pašam ir grūti uzburt liesmu. Un reizēm pat ogles vairs nav un ir jādedz visu no jauna.
*Lielākā daļa cilvēku dzīvo tagadnē un pagātnē un tas ir skumji, jo dzīvojot pagātnē, mēs nevaram izdzīvot, izbaudīt un nobaudīt šo brīdi, kas dots. Tas arī traucē domāt par nākotni, jo pagātne nepārtraukti maisās pa kājām.
*Bailes no nāves ieved tādā tumsā, ka cilvēks izdara pašnāvību un tas viss tikai dēļ tā, ka cilvēkam sākotnēji bijušas bailes no nāves.
*To, ko citi mums uztic un piekodina jeb lūdz lai pēc tam neizpaužam, var saukt par grēksūdzi un šis apzīmējums - grēksūdze - varētu kalpot par iemeslu un atgādinājumu tam, lai mēs to patiešām neizpaustu.
*Tas nav jāuztver kā standarts, bet katra cilvēka dzīvē ir mīlestība, prieks, skumjas, naids, ciešanas, prieks un viss pārējais, ko brīžiem uzskatam tikai par savas dzīves pieredzi un pārdzīvojumu.
*Ar vienu vārdu, burtu, skaņu, kustību, darbību, mēs varam ietekmēt 7 miljardus pat nesaprotot, neizprotot un neapzinoties to.

Ikviens porcelāna trauks ir radīts, lai kāds to sasistu.

Vienīgais, kam ir kāda nozīme, kad beidzam savu dzīvi uz Zemes, ir tas, cik stipri esam mīlējuši, kāda ir bijusi mūsu mīlestības kvalitāte.*

*Ceru, ka man šogad izdosies saņemties un tiešām darīt visu pēc labākās sirdsapziņas - mazāk runāt un vairāk darīt.
*Pareizāk ir otram piedot, jo tajā brīdī, kad piedodam arī mēs atbrīvojamies no kādām liekām nastām.
*Lai nu kad un kā tiek aprakstīti pasaules gali un lai arī cik bieži to nesolītu, tomēr es domāju, ka pasaules gals ir tad, kad Tu nomirsti un katru dienu mēs piedzīvojam mazo pasaules galu, jo katra diena ir pēdējā.
*Es bieži vien, runājot ar citiem cilvēkiem, saku vārdus, ka dzīvē viņš daudz sasniegs un tad, kad ir labi, lai neaizmirst par mums saviem draugiem. Es to parasti saku, kad tā jūtu un domāju, nejau tāpēc, lai uzturētu sarunu.
*Brīžiem domāju un nespēju saprast, cik vājam un tai pat laikā stipram ir jābūt cilvēkam, lai izdarītu pašnāvību?!
*Es negribu zaudēt mirdzumu, kāds šobrīd ir manās acīs. Mirdzumu, kurš priecājas par dzīvi - par to, ka var kalpot, strādāt, palīdzēt un nedaudz paslinkot, domājot par dzīvi.
*Mani draugi ir tie, kuri mani visbiežāk satrauc un uztrauc. Brīžiem šķiet, ka es dzīvoju diez gan dubultu dzīvi un ne vienu vien, jo dzīvoju līdzi draugu priekiem, sāpēm, nelaimēm, izdošanās brīžiem.
*Kāpēc visiem vajag definēt kādu draugu no sava loka ar īpašu apzīmējumu - labākais/labākā?
*Ja godīgi, tad pārlasot savu kladi, var redzēt, ka man jaunais gads, gada laikā, ir pienācis vismaz 50 reizes, jo tieši tik bieži es esmu kaut ko apņēmusies un cerējusi izdarīt[šoreiz nerunāšu par to, cik tas viss ir izpildīts, bet apņemšanās un solījumi sev ir gana].
*Es gribu būt es, tikai nemanāmāka.
*Cilvēkiem ir jāmācās sadzīvot vienam ar otru, jo tad ari viens otram var kaut kā palīdzēt sasniegt tos augstos mērķus, kas ir iecerēti. Galvenais ir nestāvēt uz vietas, ir jāvirzās un tad arī kaut kur var nonākt. Ne velti mans šī gada moto ir - Dzīvo ar atvērtu sirdi!
*Vienalga, ko mēs darām - tas kādu ietekmēs!

Mēs esam tilts pāri mūžībai, kas liecas pār laika jūru, mēs izdzīvojam mistērijas savam priekam, izvēlamies nelaimes, uzvaras, izaicinājumus, iespējas, pārbaudām paši sevi vēl un vēlreiz, mācīdamies mīlēt un mīlēt, un MĪLĒT!/Ričards Bahs/

Ticība sev ir pašas stiprākās važas un niknākais pātagas cirtiens – un tā dod arī pašus stiprākos spārnus.*

*Tagad ir jāatrod laiku, lai varētu ievilkt elpu pirms tā visa lielā UH.
*Domājams, ka šajā gadā dzīvošu ar plānotāju pie sāniem, lai pagūtu tiešām visu un lai sapņi nebūtu tikai sapņi un teiktie vārdi nav tikai pateiktie vārdi, bet arī darbi un kaut kas, kas materalizējas.
*Mīlu cilvēkus, kuri prot priecāties par citiem, nevis nepārtraukti par kaut ko apskauž, aprunā, izsmej un noliek.
*Reizēm vienam ir pat ļoti interesanti. Priecāties un būt laimīgam par neko un ne no kā, tā ir māksla un skaisti nodzīvota dzīve, jo viss un tai pat laikā nekas iepriecina un padara laimīgu.
*Viedokļi mainās, bet biežāk par viedokļiem mainās paši cilvēki, jo viņi ir pakļauti sabiedrībai, kas ir blakus.
*Nāve - tā ir štelle, kura atņem mums mīļus cilvēkus un reizēm palīdz mums novērtēt tos cilvēkus, kuri ir mums blakus un pret kuriem neizturamies labi.
*Būtu labi, ja mūsdienās cilvēki, ne tikai uzklausītu, bet arī sadzirdētu un palīdzētu.
*Viss brīžiem ir tik lieliski, ka sāk palikt jau problemātiski.
*Patiecoties dziesmām un mūzikai esmu tik dzīva un laimīga pat ja nav diez ko viegli.

Kad nogurstam, mums uzbrūk iedomas, kuras jau sen bijām pārvarējuši./Fridrihs Nīče/

Bads ir ēdiena garšviela.*

*Cilvēki pie savām problēmām nepātraukti vaino kādu citu un nez kapēc, pat ļoti reti, paši sevi.
*Parasti grūti atrast kaut ko, kas mums ir pazudis, bet visgrūtāk mums ir atrast pašiem sevi. Sevi kā cilvēku un personību, jo mūsdienās ir tik viegli aplipt ar citiem un pazaudēt pašiem sevi, mēs paliekam bez domām, bez viedokļa, bez emocijām.
*Nesaprotu kāpēc, bet es nepārtraukti domāju par nākotni, kāda tā būs. Tik ļoti gribas būt labam cilvēkam, darīt labu citiem. Brīžiem, kad esmu pilnīgā nesaprašanā, šķiet, ka esmu ar mieru būt kaut vai par apkopēju, tikai galvenais, lai darot darbu daru labu citiem un varu palīdzēt ar to kādam.
*Man patīk atrasties ēnā. Kapēc? Tāpēc, ka ēnā nav auksti, parasti tur ir patiešām atsvaidzinoši un labi, tur var atvilkt elpu un justies droši.
*Vienmēr, kad sev saku, ka gribu darīt ko lielu, apstājos pie šiem vārdiem un atgādinu sev - es nevaru darīt ko lielu, jo esmu tik maziņa un īsa.
*Es gribu elpot brīvi, tā, lai nevienam ar to netraucētu.
*Es nedrīkstu uzticēties, jo vairāk es uzticos, jo vairāk es pasaku ko privātu. Ne, ne, ne - to man vairāk nevajag, jo mūsdienu sabiedrība ir diez gan lieli plēsēji.

*Čaks ir bijis tiešām labs - t.i. gudrs - cilvēks, jo viņš ir teicis tādu atziņu, kura 100% der arī man - jo vairāk es domāju, jo skumjāk man paliek. Paldies, Čak, Tev!
*Uzskatu, ka katrā cilvēkā ir kaut kas labs, kaut vai tikai un vienīgi viens mazs krikumiņš, bet ir, tāpēc nevienu nevajadzētu nosodīt par kaut ko.
*Nesaprotu, kur tik maldīgs priekšstats apkārējiem var būt par baznīcu un tās draudzi.
*Vasarā guvu diez gan sliktu pieredzi, tieši tāpēc es iesaku, nevienu nekur nevainojiet, jo pirkārt, jūs variet kļūdīties, otrkārt tas sabojās jūsu attiecības. Vienīgais ko jūs pie kaut kā varat vainot esiet jūs paši. Vainojot sevi, ciešam tikai mēs paši un sāpes un negācijas, kas tendētas uz mums, mēs ļoti labi protam pārciest, izciest un izdzīvot.

Cerība – Latvieša pēdējais mierinājums…

Cilvēki ir sabiedriskākas būtnes par bitēm un jebkuriem bara dzīvniekiem./Aristotelis/ *

*Reizēm ir patiesi grūti, jo miers mēdz būt patiesi postošs.
*Klausīties un uzklausīt, šķiet, ka tas nav nekas grūts, līdz brīdim, kad Tu dzirdi ko patiesi smagu un Tev ir kaut ko jāsaka tam cilvēkam.
*Daudzi domā, ka sarežģīti ir dzīvot, bet man biežāk liekas, ka sarežģītāk ir risināt mīklas, atvērt burku un smaidīt, kad ir grūti.
*Dzīvot - vārds, kurā paskaidrojums ir iekļauts un jābūt saprotamam, ka tur ir kas labs, gan arī kas slikts.
*Glābšana - vārds, kuru lieto gan kristieši, gan pasaulīgie cilvēki. Vieni runā par garīgu glābšanu, otri par fizisku.
*Brīžiem domāju, cik tas ir skumji, ka es nezinu to pareizo ceļu, pa kuru man iet.
*Brīžu un mirkļu uz pasaules ir patiešām daudz un mēs katrs patiešām miljoniem tos varam piedzīvot, bet skumjākais tajā visā, ka neviens no tiem nekad neatkārtosies.
*Uz pasaules patiesībā ir tik daudz parādības, kuras var raksturot - neredzi, bet var sajust.

*Vēlmes cilvēkiem ir patiešām dažādas, bet tas ir tikai un vienīgi saprotami, jo paši cilvēki ir patiešām dažādi.
*Es neticu, ka vispār kāds cilvēks var mīlēt otru, tā ir manā gadījumā, tāpēc es domāju, ka man nekad nebūs puisis, jo tas liekas reāli dīvaini, ja es neprotu mīlēt pati sevi, bet es varētu mīlēt kādu citu.
*Kad mēs baidāmies darīt ko sliktu, mēs pārstājam darīt ko labu.
*Svarīgi ir, lai cilvēks prot izteikt savas jūtas un nerūgst, bet vēl svarīgāk par to ir prast pieņemt citu jūtas.
*Reizēm man liekas, ka savā dzīvē nepārtraukti kaut kur skrienu un tāpat kā jūras viļņi atsitos ikdienā pret klintīm.
*Kā lai cilvēks apstājas, kad kāds to viņam lūdz, ja mūsdienu cilvēka ikdiena ir steiga?
*Kad cilvēks apaug ar kaut ko glumu, man šķiet, ka tas glumais ir vienaldzība pret pasauli, bet ar laiku šī glumeklība pārvēršas arī vienaldzībā pret sevi.
*Liekot roku uz sirds es varu teikt - MANS LAIKS IR PIEPILDĪTS!

Mana sirds tā ir tik smaga, es nespēju, man sirdi nevajaga....*

*Kaut es biežāk spētu nodoties konkrētajam darbam un uzdevumam, nedomājot par to, kas ar mani notiek vispārīgi vai par darbiem, kas vēl jāpagūst vai vienkārši par to, kas manai sirsniņai tobrīd šķiet svarīgāks.
*Skolā patiesībā visu laiku ir kā mudžeklī. Kad starpbrīžos iet pa gaiteņiem visur ir dzirdzamas čalas, nepārtraukti kaut kas tiek apspriests un skan smiekli - gan prieka, gan izsmiekla, bet tas lai paliek to cilvēku ziņā. Un klāt tam visam ir domas, jo ir cilvēki, kuri nerunā, kuri klausās vai vienkārši domā un pat neklausās. Kopumā tas veido mudžekli un ir grūti, ja Tu tur nespēj atrast savu vietu - vai nu starp runātājiem, čalotājiem, smējējiem vai domātājiem.
*Cilvēkam katra diena ir cīņa - vai nu ar sevi, laiku, darbiem, domām un daudz ko citu un dienas rezultāts ir vai nu uzvarēta cīņa vai cīņa, kuru var turpināt arī rīt.
*Visam ir savi plusi un savi mīnusi un es apzinos, ka es bieži vien skumstu par maziem mīnusiem un nespēju priecāties par lieliem plusiem. Ceru, ka šogad manas acis būs redzīgakas un sirds skaidrāka un es spēšu priecāties par lieliem un maziem plusiem, skumt par lieliem mīnusiem, bet ne ilgi un mazos mīnusus redzēšu, bet rīkošos, lai tie mani neietekmētu.
*Cilvēkiem nevajadzētu skumt, ja izvēlē ir arī priecāšanās un līksmošana, jo uz pasaules nav neviena cilvēka, kurš cita vietā varētu to darīt.

*Grūti ir dzīvot un būt normālam vidusmēra cilvēkam, kad Tevī iekšā notiek visādas pretrunas, ir kādas sāpes un problēmas. Tādos brīžos, kad iekšā ir tāda nekārtība, nogurums, bardaks un cīņas Tu nespēj koncentrāties un rīkoties pareizi, bieži pieļauj kādas kļūdas. Un tieši tad Tu rīkojies tā diez gan neizprotami citi sāk attalināties, lai gan tas, kurš attālinās esi Tu un reizēm Tu pat neievēro, kas patiesi ar Tevi sāk notikt arī no ārpuses. Kaut tādu brīžu būtu mazāk, lai nepazūd cilvēki, kas spēj uzturēt uz kursa.
*Mums jāizvērtē, kad mēs varam un kad mēs nevaram teikt patiesību, jo patiesība ir kā Dieva vārds - abpusgriezīgs, jo ar to var darīt prieku, bet tai pat laikā var arī sāpināt. Un protams jāizvērtē arī cilvēku vai viņš ir pelnījis to patiesību dzirdēt.
*Lai gan es varu darīt daudz un man tas ir ļauts, es bieži jūtos kā būrī, jo patiesībā visgrūtāk ir rīkoties tad, kad Tev ir ļauts viss, jo ir grūti pašam noteikt, kas no tā visa ir labi un kas nav un kā būtu vislabāk. Bet es ceru, ka šajā gadā man šī būra sajūta nebūs tik bieži un drošu sirdi varēšu rīkoties, bez sirdsapziņas pārmetumiem un domu drūmajiem kamoliem.

*Paldies Dievam, ka pagājušajā gadā tomēr vairāk bija brīži, kad spēju saņemties un savas sāpes neizliku publiskai apskatei, es saņēmos un spēju sagaidīt to brīdi, kad paliku viena un droši varēju visu sāpi izraudāt, izkliegt un izplēst. Ceru, ka arī šajā gadā man tas izdosies un pat vēl labāk un biežāk.
*Cilvēkiem nekad nevajadzētu aizmirst par tiem cilvēkiem, kuri ir ar viņiem dalījušies savās bēdās. Jo lai arī kā ikdienā nebūtu, tomēr ir patīkami, ja apvaicājas vai viss ir labi.
*Cilvēki citos saskata tikai to labo, bet sevī redz tik daudz slikta un es domāju, ka tā ir pareizi, jo tikai mēs paši sevi zinām pilnīgi līdz galam, jo tikai mēs zinām, kas notiek mūsos iekšā un neviens no malas to nevar tik 100% zināt, varbūt kāds aptuveni var nojaust, bet ne zināt.

Kad klājas labi, – iztiekam bez Dieva, kad klājas slikti, – sākam lūgties./Anšlavs Eglītis/

Nevaicā, ko tava dzimtene var izdarīt tevis labā, – pavaicā, ko tu vari izdarīt savas dzimtenes labā.

Šīs pēdējās dienas liek pārdomāt visvisādas lietas. Kaut kā gribās padalīties ar savām domām. Domāju par dziesmām, kuras man visu laiku palīdz un ir blakus un palīdz izlikt visas emocijas, jo tās nedrīkst saviem "mīļajiem" radiem rādīt.  Bet par to ne, gribu runāt par labo.
Dziesma šajās dienās palīdz paveikt visus darbus. Solis un roku darbs tāds veiklāks un kad spēki trūkst, palīdz saņemties.

Šis ir kāds  no maniem melnrakstiem blogā, ko tikko atraku un domāju, ka nav vērts turpināt, bet ielikt apskatei gan.

Veselīgs nabags ir laimīgāks par slimu karali.*

Pamazām attopos un cenšos saprast, kur šobrīd esmu un uz ko eju. Daudz domāju. [kā jau parasti] Kā lai zin, ka tas ko grasos darīt ir labi, pareizi un man vajadzīgi? Varbūt to man parādīs un pateiks atbildes uz uzrakstītajiem e-pastiem, varbūt. Pagaidām Jaunais Gads iesācies radoši. Esmu uzzīmējusi pa šodienu 8 zīmējumus un 2 mēslus.  Ir radušies pāris dzejoīši. Tikai tās domas brīžiem ierobežo manas darbības.

Un ja es, nedod Dievs, nomiršu, tad es gribētu doties uz debesīm un pajautāt kādam, kas tur ir pie teikšanas: – Hei, kas tad īsti bija labi un kas – slikti?