*Parasti grūti atrast kaut ko, kas mums ir pazudis, bet visgrūtāk mums ir atrast pašiem sevi. Sevi kā cilvēku un personību, jo mūsdienās ir tik viegli aplipt ar citiem un pazaudēt pašiem sevi, mēs paliekam bez domām, bez viedokļa, bez emocijām.
*Nesaprotu kāpēc, bet es nepārtraukti domāju par nākotni, kāda tā būs. Tik ļoti gribas būt labam cilvēkam, darīt labu citiem. Brīžiem, kad esmu pilnīgā nesaprašanā, šķiet, ka esmu ar mieru būt kaut vai par apkopēju, tikai galvenais, lai darot darbu daru labu citiem un varu palīdzēt ar to kādam.
*Man patīk atrasties ēnā. Kapēc? Tāpēc, ka ēnā nav auksti, parasti tur ir patiešām atsvaidzinoši un labi, tur var atvilkt elpu un justies droši.
*Vienmēr, kad sev saku, ka gribu darīt ko lielu, apstājos pie šiem vārdiem un atgādinu sev - es nevaru darīt ko lielu, jo esmu tik maziņa un īsa.
*Es gribu elpot brīvi, tā, lai nevienam ar to netraucētu.
*Es nedrīkstu uzticēties, jo vairāk es uzticos, jo vairāk es pasaku ko privātu. Ne, ne, ne - to man vairāk nevajag, jo mūsdienu sabiedrība ir diez gan lieli plēsēji.
*Uzskatu, ka katrā cilvēkā ir kaut kas labs, kaut vai tikai un vienīgi viens mazs krikumiņš, bet ir, tāpēc nevienu nevajadzētu nosodīt par kaut ko.
*Nesaprotu, kur tik maldīgs priekšstats apkārējiem var būt par baznīcu un tās draudzi.
*Vasarā guvu diez gan sliktu pieredzi, tieši tāpēc es iesaku, nevienu nekur nevainojiet, jo pirkārt, jūs variet kļūdīties, otrkārt tas sabojās jūsu attiecības. Vienīgais ko jūs pie kaut kā varat vainot esiet jūs paši. Vainojot sevi, ciešam tikai mēs paši un sāpes un negācijas, kas tendētas uz mums, mēs ļoti labi protam pārciest, izciest un izdzīvot.
Cerība – Latvieša pēdējais mierinājums…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru