Mana sirds tā ir tik smaga, es nespēju, man sirdi nevajaga....*

*Kaut es biežāk spētu nodoties konkrētajam darbam un uzdevumam, nedomājot par to, kas ar mani notiek vispārīgi vai par darbiem, kas vēl jāpagūst vai vienkārši par to, kas manai sirsniņai tobrīd šķiet svarīgāks.
*Skolā patiesībā visu laiku ir kā mudžeklī. Kad starpbrīžos iet pa gaiteņiem visur ir dzirdzamas čalas, nepārtraukti kaut kas tiek apspriests un skan smiekli - gan prieka, gan izsmiekla, bet tas lai paliek to cilvēku ziņā. Un klāt tam visam ir domas, jo ir cilvēki, kuri nerunā, kuri klausās vai vienkārši domā un pat neklausās. Kopumā tas veido mudžekli un ir grūti, ja Tu tur nespēj atrast savu vietu - vai nu starp runātājiem, čalotājiem, smējējiem vai domātājiem.
*Cilvēkam katra diena ir cīņa - vai nu ar sevi, laiku, darbiem, domām un daudz ko citu un dienas rezultāts ir vai nu uzvarēta cīņa vai cīņa, kuru var turpināt arī rīt.
*Visam ir savi plusi un savi mīnusi un es apzinos, ka es bieži vien skumstu par maziem mīnusiem un nespēju priecāties par lieliem plusiem. Ceru, ka šogad manas acis būs redzīgakas un sirds skaidrāka un es spēšu priecāties par lieliem un maziem plusiem, skumt par lieliem mīnusiem, bet ne ilgi un mazos mīnusus redzēšu, bet rīkošos, lai tie mani neietekmētu.
*Cilvēkiem nevajadzētu skumt, ja izvēlē ir arī priecāšanās un līksmošana, jo uz pasaules nav neviena cilvēka, kurš cita vietā varētu to darīt.

*Grūti ir dzīvot un būt normālam vidusmēra cilvēkam, kad Tevī iekšā notiek visādas pretrunas, ir kādas sāpes un problēmas. Tādos brīžos, kad iekšā ir tāda nekārtība, nogurums, bardaks un cīņas Tu nespēj koncentrāties un rīkoties pareizi, bieži pieļauj kādas kļūdas. Un tieši tad Tu rīkojies tā diez gan neizprotami citi sāk attalināties, lai gan tas, kurš attālinās esi Tu un reizēm Tu pat neievēro, kas patiesi ar Tevi sāk notikt arī no ārpuses. Kaut tādu brīžu būtu mazāk, lai nepazūd cilvēki, kas spēj uzturēt uz kursa.
*Mums jāizvērtē, kad mēs varam un kad mēs nevaram teikt patiesību, jo patiesība ir kā Dieva vārds - abpusgriezīgs, jo ar to var darīt prieku, bet tai pat laikā var arī sāpināt. Un protams jāizvērtē arī cilvēku vai viņš ir pelnījis to patiesību dzirdēt.
*Lai gan es varu darīt daudz un man tas ir ļauts, es bieži jūtos kā būrī, jo patiesībā visgrūtāk ir rīkoties tad, kad Tev ir ļauts viss, jo ir grūti pašam noteikt, kas no tā visa ir labi un kas nav un kā būtu vislabāk. Bet es ceru, ka šajā gadā man šī būra sajūta nebūs tik bieži un drošu sirdi varēšu rīkoties, bez sirdsapziņas pārmetumiem un domu drūmajiem kamoliem.

*Paldies Dievam, ka pagājušajā gadā tomēr vairāk bija brīži, kad spēju saņemties un savas sāpes neizliku publiskai apskatei, es saņēmos un spēju sagaidīt to brīdi, kad paliku viena un droši varēju visu sāpi izraudāt, izkliegt un izplēst. Ceru, ka arī šajā gadā man tas izdosies un pat vēl labāk un biežāk.
*Cilvēkiem nekad nevajadzētu aizmirst par tiem cilvēkiem, kuri ir ar viņiem dalījušies savās bēdās. Jo lai arī kā ikdienā nebūtu, tomēr ir patīkami, ja apvaicājas vai viss ir labi.
*Cilvēki citos saskata tikai to labo, bet sevī redz tik daudz slikta un es domāju, ka tā ir pareizi, jo tikai mēs paši sevi zinām pilnīgi līdz galam, jo tikai mēs zinām, kas notiek mūsos iekšā un neviens no malas to nevar tik 100% zināt, varbūt kāds aptuveni var nojaust, bet ne zināt.

Kad klājas labi, – iztiekam bez Dieva, kad klājas slikti, – sākam lūgties./Anšlavs Eglītis/