Ja paši nerunāsim taisnību, tad nespēsim to sadzirdēt.*

Cilvēki mūsu dzīvē neienāk nejauši, jo Dievam attiecībā uz katru no mums taču ir plāns un tas nav nejauš. Lietas, lietas, lietas un protams nauda - tas ir tas, ko visvairāk var redzēt cilvēku dzīvēs un tas, ko var dzirdēt cilvēku sarunās - ne emocijas, sajūtas, domas. Man paliek nedaudz bail, ka pamazām arī man tas kļūst par kaut ko svarīgu. Manā dzīvē ir pierādījies, ka nevajag spriest par cilvēkiem pēc rakstiem avīzēs, pirmās vai otrās tikšanās reizes vai lomas izrādē - iepazīsti pats, tas nenotiek ātri, ir vajadzīgs laiks un personīgāka vide un tikai tad var izteikties par otru, bet labākajā gadījumā - radīt sev priekšstatu par otru. Pēdējā laikā domāju vai maz ir vērts būt draudzīgai un sirsnīgai. Es taču tik daudz nervu zaudēju dēļ tās labestības pret citiem. Protams, ka manuprāt tā esmu ieguvusi daudz draugu, bet tas "draugs" pilnībā izturās vēsi un nemaz nav tāds draugs, kurš būtu pelnījis, ka viņu tā sauc. Es negribu, lai kāds domā, ka es kolekcionēju draugus. Es vienkārši neatraidu cilvēkus, kuri pie manis nāk un grib būt draugi un es eju pie cilvēkiem ar domu, ka viņi visi ir mani draugi. Patiesi no visas sirds es gribētu kļūt par labu cilvēku, bet man līdz tam vēl ir tālu - kā līdz Ķīnai rāpus - tik tālu. Esmu pateicīga katram, kurš manā dzīvē man ir pasviedis pa kādam padomam. Katru dienu pasaulē iedzimst kāds bērns un tas parāda tikai to, ka Dievs nav zaudējis ticību mums,t.i., cilvēkiem.

Sakāmvārdi ir banāli, līdz to patiesums nav piedzīvots personīgi.*

Kaut man būtu vairāk laika, tad es varētu piepildīt visas savas idejas, kuras domājams ir labas. Tajā brīdī, kad mēs kaut nedaudz atkāpjamies, mēs kļūstam par zaudētājiem. Visu laiku es meklēju idejas un daudzas patiešām arī atrodu, bet ir tik sasodīti grūti tās visas realizēt. Skumjas ir pozīcija, kad cilvēks sev nepārtraukti atgādina savas skumjas. Mums vienmēr ir dzinulis otram kaut ko apsoīt vai pārmest un darīt maz vai neko. Reti gadās tā, ka sarunas laikā satiekas dvēseles, bet prieks, ka tā tomēr notiek. Tas nekas, ka reti, jo šajā interneta laikmetā varētu būt arī tā, ka dvēseles netiekas nekad un nespēj pat saskarties. Patiesībā ir reāli grūti dzīvot, kad domas ir rītdienā, nākamajā nedēļā, mēnesī vai gadā. Reizēm TIK ĻOOOTI gribās, lai ierodas ciemos kāds neaicināts, kāds kuru gaida, bet kuram negribas zvanīt vai rakstīt, jo nevēlos traucēt. Pasaukei bieži vien tiek atņemti labi rakstnieki, dārznieki un citi talantīgi cilvēki, tas tikai tāpēc, ka kāds šiem cilvēkiem teicis, ka universitate ir svarīga, ka bez diploma viņam nebūs nakotnes. Parasti, kad cilvēki saka vārdu kauns, man līdzās ir citi vārdi, kas ar to asociējas - mērķis, cīņa, cieņa, gods, izturība un katram vārdam ir arī savs pamatojums, kuru es labāk nedefinēšu, jo tad, kad to uzraksta, tas skan daudz citādāk nekā tas ir manās domās. Jūtas - kaut kas, ko es gribētu iesaiņot skapī, skapi aizslēgt un atslēgu iemest Gaujā, lai es to nekad neatrastu, jo esm patiešām nikna uz sevi par to, ko daru jūtu vadīta. Mīlu dziedāt, jo tad pārņem sajūta, ka dvēsele lido un attīrās. Domāju, ka tiem cilvēkiem, kuri ir par sevi pārliecināti ir daudz reizes vieglāk dzīvot uz šīs pasaulītes, nekā tādiem kā man, kuri ir diez gan nepārliecināti. Kad esi jucis un proti uzvesties kā visi normālie, tad to jau var saukt savā ziņā par kvalitātes zīmi. Bet vislielākā māka, manuprāt, ir tad, ja tu esi dīvains, bet ar savu dīvainību tu tomēr esi pieskaitāmies pie normālajiem cilvēkiem. Mums šķiet, ka mums nekā nav vai arī, ka kaut kas trūkst, bet lielākoties, tas ir tāpēc, ka mēs neprotam pieņemt to, kas mums jau ir, to, kas ir blakus. Zināt, ko gribi ir tik sarežģīti, vismaz es tā domāju, bet tagad, kopš esmu pazīstama ar vienu cilvēku, pārņem sajūta, ka ir viegli, tikai vajag nelielu iestūmēju no malas, kurš ir pārliecināts par to, ko tu vari un kas tev sanāk. Reizēm es tiešām nesaprotu tos, kuri čīkst, ka nekas nenotiek, nekā nav ko darīt un viss ir nereāli slikti, jo, manuprāt, vienmēr var atrast ko darīt un ja pats kaut ko dara, tad labāk un vieglāk ir pamanīt to, ka arī apkārt kaut kas notiek, ka patiesībā nevienā brīdī nav tā, ka kaut kas stāvētu uz vietas. Tapat es domaju par darbu, to var vienmēr atrast ir tikai jānokāpj no saviem augstumiem un jādara darbu, kurā maksā, nu un, ja būsi apkopēja, arī to darbu kādam ir jādara un ja būsi labs cilvēks, gan arī tevi pamanīs, jo labu sirdi var redzēt un laba sirds labai sirdij vienmēr palīdzēs.

Tautas filozofija, sevišķi viņas dzīves filozofija, stāv ar abām kājām uz zemes./Pēteris Birkerts/

Kad kūsā asinis, cik izšķērdīgi sirds dod mēlei zvērestus!*

Tāda sajūta, ka esmu kaut kam padevusies, ka vairs nav it nekādas motivācijas rīkoties, darīties un darboties. Gribas būt uz vietas, gulēt un būt mierā. Cilvēku profilos internetā var izlasīt reāli daudz jauna par cilvēkiem, ar kuriem ikdienā esi kopā, bet nekad nezini vai ir vērts ar viņu par kaut ko runāt. negribu, lai Dievs man būtu tikai un vienīgi tādēļ, ka zinu, ka Viņš var izglābt. Es gribu, lai Dievs man ir nepārtraukti, lai es esmu attieībās ar Viņu visu laiku. Būt augstāk par citiem it nemaz nav patīkami, jo tur augšā var zaudēt modrību un ātri vien var nonākt zemāk par visiem. Mūsdienās apkārt viss ir tik kaitīgs, ka domāju - nomirt veselam it nemaz nav iespējams. Dzīvē nākas par visu maksāt - arī par to, ka tu labi pavadi laiku. Negribās jau mētāties pa pasauli kā pļurai bez jēgas, bet ir tik grūti saprast, ka būs labāk, esmu tik sasodīti neizlēmīga. Cilvēki grib pagarināt mūžu, reizēm arī kaut ko citu, jo domā, ka bija pelnījuši ko citu, iespējams ko garaku, lielaku, svarīgāku. Dzīvē cilvēks var darīt jebko, ja vien grib un ir tik atjautīgs, lai rīkotos. Saruna, šķiet, ka tā vienmēr ir vajadzīga un ir noderīga, lai gan no manas mutes miljoniem reižu ir skanējis, ka nav vērts, ka nevajag. Un tās 300 reizes no miljona, kad esmu saņēmusies uz sarunu, tas 100% ir bijis labi un noderīgi. Vāze ir lieta, kurā ielej tīru ūdeni un ieliec skaistu ziedu - skaisti. Iet laiks un puķe novīst, bet ūdens tajā sāk smirdēt. Man šķiet, ka ar mūsu dvēselēm ir tieši tāpat, ja nemainām ūdeni, tā sāk smirdēt. Cilvēkiem vienmēr šķiet, ka visam paaugstinās vērtība, ja tam kaut ko pievieno. Parasti mums šķiet, ka to, kas ir tukšs obligāti vajag piepildīt. Patiesību sakot tas patiešām nav izskaidrojami, kā reizēm citi cilvēki liek mums justies. Viņi vienkārši ir, mums nav it nekāda kontakta, bet sajūta ir vienkārši lieliska. Man ļoti gribas pateikt PALDIES visiem, kuri ir kaut ko labu darījuši. Skolā es gribētu teikt PALDIES visiem skolotājiem, kuri mna kaut ko labu darījuši, t.i., mācījuši. Laikam jau tā ir, ja mēs nevēlamies kādu attaisnot, tad jau zemapziņā cenšamies to kādu nesprast un katrs tā cilvēka teiktais vārds mums šķiet nepareizs un ausīs griezīgs. Pateicoties tam manam sapņošanas dzinulim, es esmu pieredzējusi daudz un guvusi daudz superīgineaizmirstamu brīžu un emociju, prtotams arī pieredzi bagātinājusi. Esmu tiešām priecīga par to, kas ar mani notiek, bet ne par to, kas manī notiek. Žēl, ka tas ko es visu laiku gaidu, ilgst vienmēr ne vairāk kā stundu. Un tā vienmēr, kad es kādu mēnesi kaut kam gatavojos, pienāk tas brīdis, bet viņš paskrien nereāli ātri un ir labi, ja var atrast kaut ko, pie kā pieķerties, arī tādā mazā laka sprīdī. Mana bagātība ir mana dvēsele un cilvēki, kuri pieņem manu dvēseli un tas ir patiešām daudz vairāk kā kādas mantas. Es bieži raizējos par dzīvi un tad es nejauši aizdomājos - kaut dzīve biežāk raizētos par mani.

Brāli, augstākais no visiem tikumiem ir ziņkāre, un visu vēlmju mērķis ir gudrība./ Džeimss Stīvenss/

Lai jums izdodas!

Šis laiks ir tas, kas mani uztrauc un kas mani satrauc visvairāk, jo es tajā dzīvoju un esmu. Šajā laikā paiet visa mana dzīve un man ir svarīgi viss, jo viss mani ietekmē, uztur un vada. Bet runājot kopumā par šodienu jeb šo laiku, man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo šodien, šajā laikā ir kļuvuši par mantisko vērtību un lietu vergiem, tie kalpo tām un visu laiku vēlas iegūt jaunas lietas un ir pavisam aizmirsuši par cilvēciskajām attiecībām, par emocijām un jūtām, tiem tas viss ir kļuvis svešs. Tie, kuri ir kļuvuši par lietu vergiem, ir sagrauti daudz vairāk, kad izdzird vārdus: ”Turpinās ekonomiskā krīze un tiks pacelti nodokļi”. Viņi jūtas pavisam nedroši, jo viņi zina, ka viņi drīz vairs nevarēs atļauties kādas no lietām un drīz vien viņi sāk meklēt jaunus ceļus un veidus, kā iegūt to visu. Taču tie pāris, kuri spēj ieraudzīt to galveno, arī es, dzirdot šos vārdus, dzird kādu frāzi, taču nekrīt izmisumā, jo pamats dzīvei nav tikai mantas un mantiskās vajadzības.

Kur palikusi cilvēku morāle, emocijas un rūpes par tuvākajiem? Kur? Vai tiešām viņi nespēj saskatīt to, kas patiesībā ir pats galvenais? Ir grūti dzīvot tādā pasaulē, kur tu satiec savus draugus un gribi ar viņiem parunāt par to, kas jauns noticis vai par to, kas viņus ir iepriecinājis, bet viņi tik gaužas un sūkstās, ka nav labi, ka naudas nav, ka vairs nav dzīvei jēgas, ka vairs nav iespējams dzīvot. Kāpēc viņi tā? Vai tad nav tik daudz lietu par ko priecāties? Piemēram, es priecājos par daudzām un pavisam vienkāršām lietām. Es priecājos par to, ka man ir ģimene, ka man ir mājas un man ir kaķi un suns, kuri mani mājās sagaida pēc garās skolas dienas vai darba dienas. Man ir prieks, ka man ir daudz tādu draugu, kuri ar mani parunā par to, kas viņus iepriecinājis un nevis sūdzas par to, ko patiesībā mēs, vienkāršie cilvēki, nevaram ietekmēt. Man ir prieks, ka man ir iespēja būt kopā ar pavisam svešiem cilvēkiem un justies kā viens vesels. Tā es sajūtos lielajos svētkos, piemēram , Dziesmu svētkos, lielajā Mežaparka estrādē esot uz skatuves starp tūkstošiem. Starp citu, šis ir viens no pasākumiem , kas var kalpot kā pierādījums tam, ka reizēm tomēr cilvēki spēj būt kā viens vesels un viņi spēj kaut uz pāris stundām aizmirst to, kas ir ārpus šīs skatuves un estrādes, viņi vienkārši ļaujas tam un izbauda mirkli.

Kopumā skatoties uz šodienu es varu teikt, ka man apkārt tomēr nav daudz tādu materiālo lietu krājēju, bet gan ir daudz vairāk to, kas uztraucas par otru un rūpējas par viņu. Ir daudz cilvēku, kuri domā par to, kā iepriecināt citus un pat ir sākuši domāt arī par sevi, ne tikai par citiem. Man ir prieks, ka es pati šajos laikos esmu saglabājusi spēju mīlēt citus, dalīties ar citiem un spēju darīt labu citiem. Un ceru, ka arī laikos, kurus es pēc pāris gadiem saukšu par šiem laikiem, es varēšu priecāties par to, ka es spēju būt tāda, kāda esmu tagad un šeit, nevis es priecāšos par to kāda es varētu būt.

Lai mums izdodas! Lai mums izdodas saglabāt savas emocijas, jūtas un spēju rūpēties par sevi un apkārtējiem jeb sev tuvajiem cilvēkiem.

Manu domu dārzs*

Beidzot esmu tikai es, bez neviena cita... Bez trokšņiem apkārt, bez citu viedokļiem, bez vajadzības iejusties otra cilvēka ādā - bez tā visa, kas ir patiesi lieks mūsu dzīvē. Šī ir iespēja padomāt par laiku un vietu, esamību un būtību, un sūtību. Apdomāt to, kur esmu un uz kurieni dodos. Laiks saprasties pašai ar sevi, laiks savest sevi kārtībā, lai pats, sevi novērtējot, varu iziet tehnisko apskati un iegūt vajadzīgo uzlīmīti un tuvāko gadu varu staigāt, īpaši daudz nedomājot par sevi - galvenais, lai fasāde funkcionē un ir pieņemama apkārtējiem.

Brīdī, kad pati uz kādu no sev uzdotajiem jautājumiem esmu atbildējusi patiešām gari un izvērsti, šis iekšā esošais klusums apgalvo, ka pateikts nav pilnīgi nekas. Bet pēc īsās atbildes trakoti pukstošā sirds apstiprina to, ka ir pateikts varbūt pat par daudz, lai gan, iespējams, pateikts ir tikai tik, cik vajadzīgs, jo saruna taču notiek starp mani un klusumu, t.i., šo telpu. Galvenais, lai šis klusums dzird un uzklausa, lai viss notiek, lai nestāv uz vietas un, pateicoties sarunai, lai arī es kaut nedaudz to slikto, kas manī ir, mainu uz kaut ko labu.

Ikdienā jau ir patiešām daudz to cilvēku apkārt, ar kuriem varētu runāt nedaudz vairāk nekā drīkst, bet cik tas ir vajadzīgi? Visi tie mani ikdienas cilvēki ir ikdienas cilvēki, sirdscilvēku man nav – vismaz es tā domāju. Protams, ka ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami būt kopā, ar kuriem saistās daudz skaistu, patiesu un emocionālu notikumu, cilvēki, kuri izraisa kādas emocijas. Bet mana dzīves pieredze ir bijusi tāda, ka nekādos apstākļos nevajag paļauties un stāstīt kaut nedaudz vairāk nekā drīkst, jo ir cilvēki, kurus uzskatu par sirdscilvēkiem, bet kuri tādi nav, un ir cilvēki, kuri grib būt sirdscilvēki tieši man. Bet ko nu par citiem...

Ja reiz esmu šajā klusuma telpā, domājams, ka tehnisko apskati nespēšu iziet, ja nespēšu nodefinēt, kas es esmu. To ir grūti izdarīt, jo ir patiesi grūti izšķirt, kad es esmu es pats, nevis tas, kas gribētu būt. Un tā ir mana problēma - es daudz ko daru, bet es pati nespēju sev pateikt, vai es to daru tāpēc, ka man tas padodas, vai tāpēc, ka man gribas, lai man tas padotos. Šī jautājuma dēļ palieku klusuma telpā ieslēgta uz kādu ilgāku laiku. Bet laika nav daudz, ir jāatgriežas pie cilvēkiem... pie maniem ikdienas cilvēkiem. Apskatei cauri netieku. Šķiet, ka pēc mēneša būs jāatgriežas un tad, ja viss būs kārtībā, gadu varēšu par to visu nedomāt... varēšu dzīvot katram no maniem ikdienas cilvēkiem un ne sev.

Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga un kā acs prot apstāties un svētīt. Ceļot prot tas, kas savu sirdi prot atraisīt. Kad acis, ausis un sirds atveras, dvēsele izpeldas skaistumā./Z.Mauriņa/*

Nezinu kāpēc, bet mani pārņem sajūta, ka esmu savā dzīvē zaudējusi ko patiešām svarīgu (varbūt tas ir kāds cilvēks, varbūt mērķis, varbūt kādas vērtības - tiešam nezinu). Domājams, ka man vienkārši jāsamazina tempu un dzīves ātrumu, lai nav tik liela putra un nesareibst galva no tā skrējiena un fona bilžu biežās maiņas. Brīžiem tiešam nesaprotu, kā lai sevi mīlu, ja bieži vien iegrūžu sevi ellē esot tepat uz zemes, nu kā? Pēc katrām ciešanām ir nāve - ne vienmēr cilvēku, lielākoties ciešanu nāve. Es nekad nebūšu viena, pat ja to ļoti gribētu, jo es esmu ar un par sevi. Labi vien ir, ka mēs nevaram zaudēt to, kā mums nemaz nav. Ir daudz vieglak dzīvot, kad zini, ka esi kādam vajadzīgs, bet nevis vajadzīgs, lai varētu izmantot, bet gan tā, lai varētu un būtu vajadzīgs, kad Tev vienkārši jādzīvo, lai otrs varētu dzīvot, lai tam otram atrastos dzīves gribas jēga, lai var teikt - Tevis dēļ es vēl cīnos un dzīvoju. Visiem cilvēkiem, lai arī cik daudz būtu iedots, vienmēr būs pārāk maz. Patiesi grūti ir cilvēkam, kurš uzzina, ka bez viņa iztikt. Bērni ir tik mīļi, jauki un dievišķuma pilni, ka patiešām prieks ir būt viņu sabiedrībā. Patiesībā jūtos pagodināta un varen laimīga, kad kāds no mazajiem grib ar mani draudzēties un grib būt man labs draugs. Cilvēki vairāk saņemtu, ja viņi mazāk gribētu un mazāk ko citiem lūgtu. Cilvēkam katram esot sava laima, bet kur ir tā robeža, kad laime pārvēršas nelaimē? Nemāku paskaidrot, kā tas ir noticies un sagadījies, bet mans patvērums gan priekos, gan bēdās ir mana baznīca - tur es vienmēr varu ieiet un pabūt, vienmēr. Es protu ielaist pamatīgi meistarīgas kļūdas. Cilvēki ar vārdiem un darbiem nevar kļūt mazāki vai lielaki par citiem, jo tā vai savādāk, viņš pēc tā visa ir tāds pats cilvēks kā visi - ar rokām, kājām, galvu, sirdi(protams ir pāris izņēmumi,bet ceru, ka domu var saprast)... Cilvēkiem lielākoties ir grūti pieņemt atšķirīgo, bet ar laiku šis atšķirīgais kļūst par savējo un mūs (savējos) māca būt atšķirīgiem, nevis palikt vienādiem - ar vienu gaumi, uzskatiem, izskatu vai ko citu. Būtu jau forši, ja cilvēki viens pret otru izturētos kā pret līdzīgiem, nevis tā, it kā kāds no viņiem visiem tomēr būtu labāks un pārāks. Es savā dzīvē visvairāk viļos sevī un domāju, ka tā ir arī labāk, nekā vilties nepārtraukti citos un par to rūgt un sarūgt sevī. Jebkurš grupējums un organizācija var būt laba, ja vien tai ir savs mugurkauls. Karaliski jāprot uzvesties visiem, jo kuru katru dienu Tu no peļķes pavēlnieka vari kļūt par valsts prezidentu. Cilvēkiem citu pārdzīvojumi un izjūtas neko neizsaka, ja viņi paši ar to nav saskārušies savā dzīvē. Nekas, nezin kāpēc, vienmēr ir kaut kas reāli svarīgs un īpašs, tikai neizprotamu iemeslu dēļ cilvēki to idenficē ar neko. Nekas - tas nozīmē, ka tūlīt dzirdēsiet stastītajam, ko svarīgu un īpašu. Es un vairak neviens cits - tāda ir daudzu cilvēku dzīves patiesība un moto, jo domā, ka, ja viņiem būs labi, tad arī citiem būs labi.

Kas citus spēj mīlēt kā sevi pašu, ir atradis dzīves jēgu.

/Zenta Mauriņa/

Cilvēks, kuru vārdzina kārības, ir līdzīgs ar izkapti ievainotai vardei, kas joprojām lec pret to pašu izkapti, kura viņu sapļāvusi./R.Kaudzīte/*

Šobrīd it kā ir labi, bet tai pat laikā nepamet sajūta, ka nav labi. Labais ar mums parasti notiek negaidīti, tas patiešām ir skumji, jo tā gribētos ierakstīt plānotājā -  šodien ar mani notiks kas labs. Šķiet, ja es plānotājā ko tādu ierakstītu, tas tiešām nenotiktu, jo tā vienmēr ir bijis, ka tad, ja ko ļoti labu tur ierakstu, plāni un apstākļi mainās un nav iespējams pat nokļūt tur kaut kur, kur būtu labi, lai gan es labi apzinos, ka vienmēr labāk ir tur, kur mūsu nav. Lai iepazītu cilvēkus mums blakus, mums nevajadzētu iepazīties pa 2 metru attālumu, tā it kā katrs būtu zem savas stikla burkas vai arī katrs atrastos sava akvārijā. Vieglāk ir iepazīt esot blakus, jo tikai esot tuvu klāt, mēs spējam novērtēt šo Dieva brīnišķīgo mākslas darbu - cilvēku. Man nepatīk tas, ka mana dzīve tik bieži met kaut kādus lokus, pirms nedēļas bija brīdis, kad šķita, ka varētu teikt, ka ir labi, bet notika tā, kā notika un labi vien ir, ka nepateicu. Nedaudz aizdomājos un domāju, ka būtu daudz labāk, ja daudzākas lietas būtu bezmaksas, kaut vai tāpati mīlestība un draudzība. Man šķiet muļķīgi, ka cilvēks dzer rūgtu kafiju, ja blakus ir pilns cukurtrauks, no kura kaut vai vienu graudiņu var paņemt. Tāpat es domāju par dzīvi - kad cilvēks visu laiku uzskaita problēmas un dzīvo skumjās, kaut gan viņam apkārt ir tik daudz laba un priecīga.Dzīvē vienmēr ir bijis tā, ka cilvēki skatās, kas ir lētāk un tā arī reāli ir, kad ir grūtības un problēmas cilvēki meklē vieglāko risinājumu, nevis to, kas varētu dot labāku gala rezultātu. Un tas ir skumji, jo tas nozīmē, ka cilvēki negrib domāt un nolikt sevi izvēles priekšā. Apkārt esošajos cilvēkos es vienmēr novertēju vienkāršumu un patiesumu. Vislabāk cilvēkam ir dzīvot strādājot un stigri pastāvot par sevi, valsti un viedokli, nevis rāpot uz ceļiem un aizmirst ar sevi kā personību. Patīkami ir saņemt uzmundrinājumus no cilvēkiem, kuri ir man svarīgi, tas palīdz nepadoties un turpināt iesākto. Patiesība ir tā, kura var sāpināt, bet pēc tam ceļa gājums ir daudz vieglāks un taisnāks, nekā ejot pa melu un noslēpumu ceļiem.