pārmaiņas*

Mūsu dzīve reizē notiek visādas pārmaiņas, kuras mums vajag vienkārši pieņemt. Nevajag izvērtēt un atcerēties, kādi ir iemesli, kas izdarīts nepareizi, kas pareizi utml. Vajag vienkārši pieņemt faktu, ka kāds Tavā dzīvē ir lieks un jūtas tāds. Un viss. Vajag pieņemt pārmaiņas, nevis turēties tam visam pretī.

Ticiet man, NEESIET mani draugi esmu vaļīga muļķe, kura sačakarēs jums visu dzīvi! 

pa dzīvi ejot,kaut kas domāts*

Mēs esam pietiekami stipri, lai pārciestu arī sava tuvākā bēdas. /Larošfuko/

Ir tik dīvains vārds kā sāpes, bet nekas dīvains tur nav. Tie ir burti, kas salikti kopā veido vārdu, kurš patiesībā ir skaists un vienkārši brīnišķīgs. Bet dīvains taja ir šī vārda nozīme, jo ir divu veidu sāpes. Ir vienas, kuras patišām sāp un dēļ kurām gribas saraties čokurā, lai mazāk sāpētu. Bet ir arī otras sāpes - tās, kuras lielākā vai mazākā mērā ir patīkamas.
Un lai paciestu un izietu cauri šīm abu veidu sāpēm, ir vajadzīgs spēks. Un ticiet vai nē, bet katrs no mums ir stiprs un ikvienā no mus ir spēks, mums tikai to ir jāapzinās.
Bet viens spēks mums katram bez visas apzināšanāš jau ir - tas ir spēks, kurš palīdz pārciest un izciest citu [draugu un visu tuvāko] bēdas, sāpes un visu to, kas iekšā sakrājies.
Tāpēc nekautrējieties parādīt savu spēku palīdzēt un paciest to visu, jo var gadīties, ka kādreiz jums pašiem vajadzēs, lai kāds parāda savu spēku, lai palīdzētu jums [ jūs taču negribētu, lai jums pretī ir ņuņņa, kurš nav pārliecinats par to, ko dara]

patīkami*

Vispatīkamāk es jūtos tagad, kad zinu, ka to, kuru es uzskatīju par draudzeni, mani visu laiku izmantoja, lai es kaut kādā ziņā viņai palīdzētu un tagad zinu droši, ka ar viņu ilgi NERUNĀŠU, jo mani tracina, ka mani tikai un vienīgi izmanto. Tā rīkojas īstas MAITAS - piedodiet par rupjību! :(

Es tiešām jūtos draņķīgi, jo esmu vienkārši piečakarēta.

Visu laiku cilvēks solās un solās, galu galāpieviļ. Bet pēc tam dusmojas, ka es kaut ko nestāstu [cik iedomīgi]

Ā...un jā, es nesaku iemeslus, kāpēc esmu izdarījusi to, ko izdarīju, bet neredzu iemeslu, kāpēc man tas ir jāpaskaidro, ja man neko nepaskaidro un vienkārši izmanto kā kāju pameslu [un tā es tiešām jūtos attiecībā uz šo "draudzeni"]

Un protams, tas ko es apgalvoju šīs "draudzenes" klātbūtnē, patiesībā nav nekas svarīgs, jo es vienmēr meloju un runāju kaut kādas vispārīgas frāzes [cik egoistiski un augstprātīgi, no manas puses, vai ne? !] Tikai tas, ko saka viņa ir patiesība un tas ko saka viņa, tikai tas ir kaut kas svarīgs un nozīmīgs.

UZ to visu gribas pateikt, ko pavisam niknu, jo esmu nokaitināta - EJ DIRST!!!!! [ja Tu vispār ko tādu vēl lasi]

idejas*

Viss ir tik sarežģīti un vienlaikus vienkāršī.
Pēdēja laika notiek tik daudz un reizēm tomēr šķiet, ka nekas nenotiek. Piemēram pēdējā laikā it kā tiek izdarītas kādas svarīgas izveles un pārmaiņas, bet tomēr nekas nenotiek. Es mainu tik daudz. Es sastadu darāmo darbu grafiku, sastādu dienas planu, plānoju budžetu un daru visādas citadākas lietas - šādi it ka ir vieglak, bet būtiskas izmaiņas tomēr manīt nevar. Bet varbūt tas ir tikai pagaidām.
Katra diena, kura paiet ārpus mājas, man arvien vairāk liek ilgoties pēc tām un katru reizi, kad es šeit atgriežos es arvien vairāk speju novērtēt mājas. :) [mīīīīīlu]

Pagaidām teikšu pavisam godīgi - draugu man nav.

jūlijs [3.daļa]

9.jūlijs. bija diezgan sarežģīta diena. Diena, kad bija babuļas bēres, atbrauca ciemos Anna un pa vidu tam visam arī bija jānovn ada ekskursiju kādiem 70 cilvēkiem. Bet ja godīgi, tad šī diena bija viena no labākajām manā dzīvē. Un par to jāsaka paldies Annai. :) Bija tiešām nereāli būt kopā ar viņu un darīt to visu, ko mēs darījām. Pastaigājāmies vēlu vakarā un runājām - par visu, kas ienāca prātā. :D Atradām pa ceļam naudu un banānu. :D Satikām Tomu un redzējām Kārli. Un protams, izdomājām darīt kaut ko tādu, ko mēs nedarītu nekad, bet izdarījām. Naktī nopeldējāmies bet neteikšu kur. : D Tas bija fantastiski! Un jā, devāmies ierastajās nakts pastaigās pa dārziem, bet mums nekas neizdevās, jo tur kur bija zemes, nez kapēc bija uzlikts kaut kas dīvains virsū. Protams, tas KAUT KAS neļāva tikt klāt dabīgajiem gardumiem. Satikām nejauši arī Ancīti. Pasēdējām visas kopā bērnudārza rotaļlaukumā un pēc tam arī baznīcā. Eh..ar Annu aizgājām gulēt tikai 4 no rīta, varbūt pat vēlāk. Un cēlāmies jau 7 no rīta. Eh..tas bija grūts rīts - gan man gan Annai. Mēs nepārtraukti žāvājāmies. Tā tad nu jau runa ir par 10.jūliju Dievkalpojumā arī žāvājos, taču centos savākties, cik nu vien tas bija iespējams. Bet neizdevās diez ko labi, jo nejauši sasmīdināju mācītāju Arti un tā nu mēs kopā pasmējāmies, taču neko briesmīgu jau neizdarījām, jo smiekli ir dabīga parādība. :D ;) Pēc Dievkalpojuma dabūju algu un ar Annu aizgājām līdz veikalam nopirkt ko ņammīgu un arī ēdienu priekš manas nometnes uz kuru es braucu. :) Kad pavadīju Annu uz autobusu, pati sagatavojos savam braucienam uz Nītauri. Braucu pirmo reizi uz turieni, tāpēc nedaudz biju uztraukusies. Tā nu pavadīju braucot ~ stundu. Tad ar savām daudzajām paunām devos uz Nītaures baznīcu, taču līdz turienei netiku, jo mani jau pa ceļam savāca Edvīns. Viņš ieraugot manas paunas teica, ka es laikam vienīgā esmu atbraukusi uz nometni, jo pārējiem mantu gandrīz nav. : D Tā nu devāmies uz Bēvuļēniem, kur notika nometne. Pa ceļam atkal no jauna iepazinu mazo Sindiju, kura nereāli aktīvi uzvedās visa brauciena laikā. Kad ieradāmies Bēvuļēnos, uzreiz iemīlēju šo vietu. Man tur patika. Sākumā sadalījām nometnes pienākumus un nez kāpēc es nojautu, ka tikšu pie amata, pie kura es arī tiku. Es kļuvu par nometnes pavāru. :D Nja...tad spēlējām basketbolu. :D Manu komandu sauca Drakoni. Vakarā bija diskusija. Khm...un tad es  satiku savu mīļo Laumu un iepazinu Mārtiņu. Bija jautri. Sarunas laikā, nezinu kāpēc, bet Edvīns nepārtraukti uzsvēra to, ka esmu no Vecpiebalgas un ka esmu kruts cilvēks, bet es visu laiku mulsu, jo man nepatīk, ka par mani tā runā. nemaz nemaz nepatīk Bet nekas, kaut ko par sevi pastāstīju un likos mierā. Kasd saruna bija galā visi devās pa teltīm, bet ne es. Es sarunāju, ka varu braukt mazā ekskursijā uz Līgatni līdzi Edvīnam. Brauciens bija visnotaļ interesants. Parunājāmies par visvisādām lietām un notikumiem un protams arī par dzīvi.  Vispār visu laiku bija dīvaini, ka Edvīnu citi sauc par mācītāju, jo es visu laiku biju pieradusi, ka viņš ir Edvīns. Nu jā, bija interesanti, līdz brīdim, kad es sapratu, ka man ir palikusi slikta dūša. : D Tā nu, kamēr Edvīns pāņēma vajadzīgās lietas no mājām, es pasēdēju laukā un centos uzsūkt svaigu gaisu. Arī atpakaļ ceļš bija sarunām bagāts, par ko man prieks. Atbraucām atpakaļ no Līgatnes un pulkstens bija jau viens. Tāpēc, katrs devāmies uz savām guļvietām. Aizgājusi uz telti vēl līdz diviem nevarēju aizmigt, jo gribējās padomāt un pārdomāt kaut ko. 11.jūlijā pamodos četros. Pastaigājos pa teritoriju un centos iepazīt to. Bija ļoti skaists saullēkts. Tad, tā kā biju vienīgā pamodusies par ko man liels prieks es sāku rakstīt naktī pārdomāto savā kladītē, taču, tas nebija ilgi, jo arī citi nometnes dalībnieki pamodās ātrāk nekā paredzēts. Un tā kā visi pamodās ātrāk, tad arī nometnes vadītāji pamodās, jo troksnis bija tāds, ka varēja pamosties. : D žēl Mārtiņa, jo viņš nevarēja pagulēt.

Turpinājums būs vēlāk....

Laura ^_^

jūnijs/jūlijs vasarā [2.daļa]

23.jūnijs -  Jējjj.. tas bija vienkārši pārsteidzoši. Man tiešām patika. Man bija brīvdiena un es biju mājās! jēēēēēējjjjjj!!!!!Gatavojos vakaram, jo pirmo reizi mūžā šajā dienā biju mājās. Bijām iegādājušies visu nepieciešamo, lai varētu uzņemt ciemiņus. :) Un jā vakarā arī viņus sagaidījām. Vakara pastaigas un sarunas, ēšana un dziedāšana, trakošana un jokošanās - tas viss bija vnk super forši. Mīlu visus, kas šo dienu padarīja īpašu! :)Paliks ilgi atmiņā man tas viss. :) Paldies - Annijai, Sintijai un Diānai!Nākamgad jāatkārto.! ;) 1.jūlijs - diezgan traka un vienlaikus veiksmīga diena! Protams jau naktī apsveicu vārda dienas gaviļnieku [mēdzu tā darīt] un devos uz darbu no rītiņa. Darbā bija uznākusi kaut kāda iedvesmas diena un uzrakstīju kādus 10 dzejoļus. Diezgan ražīgi un tieši šajā dienā jau pamazām manī sāka zagties iekšā domas par neliela lai gan patiesībā tas ir kaut kas liels sapņa īstenošanu. 2.jūlijs. No rīta pucēju Vecpiebalgas baznīcu, jo tajā dienā bija kāzas. Strādāju tā kārtīgi un visu uzkopu kā nākas, bet tad atbrauca viens "jauks" un pārākgudrs cilvēks un sāka pārmest, ka nekas nav darīts. :( Paraudāju un aizgāju, jo tajā dienā bija novada svētki Taurenē un man ar kori tur bija jādzied par ko prieks, jo baznīcā ar to pārgudrīti nevarētu izturēt ilgāk. Tā nu devos pie mammas iestiprināties un tad devos pie Apalupu ģimenes, lai dotos uz Dzērbenes baznīcu, kur Dievkalpojumā ar kori bija jādzied. Pirmo reizi tik nopietni dziedāju garīgo repertuāru. :) sirds pat straujāk sāka pukstēt aiz uztraukuma Tad devāmies uz Taurenes estrādi uz koru mēģinājumu. Un protams es atkal dabūju stāvēt priekšā tādā ziņā man ir diezgan neizdevīgs garums. :D Bet tāpat bija jautri. Dziesmaz bija diezgan interesantas un cilvēki vienkārši superīgi. Pēc mēģinājuma devāmies uz veikalu un tur nopirku dārgo saldējumu, kuru mamma man nekad neatļauj pirkt ceru, ka mamma šito tagad nelasa. : D Ņammmmm. :) Tad jau devāmies uz estrādes pusi. Dejoja skaistie dejotāji no Vecpiebalgas, par ko man bija prieks, jo man patīk kā mūsējie dejo. Tad jau bija mūsu kārta iet uz skatuves un kad sastājāmies, nez kāpēc no aizmugures baigi nesa alkohola smaku. : D Bija jautri. Koncis bija jautrs viennozīmīgi. Pēc tam ieņammājām gardu zupiņu un ar kori forši pasēdējām un apspriedām tālākos vasaras plānus. Un tad jau ar Apalupu ģimeni + Eduardu devāmies mājup. :) Jēj. bija jautri īpaši mašīnā Devos mājās, pulkstenis bija jau apmēram kādi divpadsmit. 8) Wow..tā nu čāpoju mājās ar tām tizlajām papēžu kurpēm. :@ kā es viņas todien ienīdu. :@ :@ Bet man paveicās pēc jau kādu 30 minūšu vilkšanās, mani paņēma Zivtiņ kungs un aizveda līdz pašām mājām!. :) Tā nu tā diena noslēdzās. :) Vasaras viena no burvīgākajām dienām. :)

Vakarā sekos turpinājums..

Laura jeb ŠukŠiņŠ

jūnijs vasarā [1.daļa]*

Vasara bija vienkārši neiedomājami interesanta. Man katra pavadītā vasara šķiet vislabākā, bet neviena nav labāka par otru, viņas katra par sevi ir vislabākās. Nekas, ka vasara vēl nav galā, bet es jau tagad gribu uzrakstīt atskaiti par šo vasaru, jo ko gan labāku es varētu izdarīt, ja man ir kompis un nets un nav nekā cita, ko darīt. : ) : DIesākums bija nepārspējams. :D Jau pirmajā darba dienā un pirmajā vasaras brīvdienā  - 1.jūnijā, krāmējot malku ar mani kas negaidīti interesants atgadījās. :D Mans ceļš krustojās ar naglainu dēli. Sāpēja dikti un galva man reiba dikti un viss bija tik dikti, dikti, ka man tagad nāk smiekli to visu atceroties, bet tobrīd bija dikti, dikti. Jautri bija tas, ka man nevarēja atrast tos caurumus, kurus man sataisīja dēlis, bet tajā nedēļā es domāju ļoti dikti par to, kā bija Jēzum, kad Viņu sita krustā, jo viņam naglas bija daudz daudz pamatīgākas un pie tam tās naglas caurdūra gan rokas, gan kājas. Bet man naglas bija tikai cm dziļumā. Tas bija smagi.
Mēs ar kori bijām Dundagā. :) Skaisti! Pirmo reizi, cik es zinu un atceros, biju Kurzemē. Es nekad tur nebiju bijusi tas jau vien bija liels notikms priekš manis. Brauciens kā jau bija domāts bija garš un mūsu koristi, to pacentās padarīt garāku - apmeklējot veikalus un zaļās pieturas pieprasot es jau neteikšu, ka bijām tikai vienā veikalā un tikai vienā zaļajā pieturā. : D  Bet man šķiet, ka ar to jau bija gana. : D Kad ieradāmies, ātri salikām savas paunas istabā, kurā nācās palikt pa nakti. : D Un tad jau steidzāmies uz mēģi. Tas bija mans pirmais tik lielais mēģis un vispār dziedājums kādā lielākā estrādē ar tādiem profesionāliem diriģentiem. Un tad man tas šķita, kas liels un likās, ka esmu dziesmu svētkos bet tad es nenojautu, kas mani sagaida augusta beigās. Mēģinājuma laikā guvu sev iedegumu - tādu diezgan sārtu. Tad bija brīvais laiks, kuru nemaz neatceros kā pavadīju, bet pavadīju diezgan ātri - bet neteikšu, ka aizraujoši. Devāmies gājienā un jā, bija labi, ka iedzēru zāles, lai nejūtu naglu rētas. Bet gājiens bija labs. Un koncerts bija kas vēl labāks. Man patika un es atkal - starpcitu - stāvēju pašā priekšā un pašā vidū. Pēc koncerta aizgāju pie tiem diriģentiem, kurus vēl varēju saķert un pajautāju, lai ieraksta man kaut ko par piemiņu no šī skaistā pasākuma. : )  Visvairāk man sirdij patika Teterovska rakstītais. bet ne jau tāpēc, ka viņš ir kruts čalis, bet gan tāpēc, ka teksts tiešām bija labs un piedurīgs sirsniņai. :) Vakars bija nepārspējami smieklīgs, jo kora pieaugušie mūs dzina ballēties, jo bija balle pēc šiem Kurzemes dziesmu svētkiem, bet mēs negribējām tā īsti iet, bet beigās jau bija ok, atradām ar ko nodarboties. Piemēram, es ar Annu devāmies veikala meklējumos un mēs to atradām. Pēc tam mēs lūrējām pa logu, ko dara pieaugušie, bet neko vairāk par ēšanu un nelielu dzeršanu neredzējām. : D Kaut kad vēlu jeb varbūt labāk teikt agri no rīta devāmies gulēt. Un nākamā diena jeb precīzāk sakot 5.jūnijs bija arī jauka dieniņa, jo mums bija ekskursija pa Kurzemi precīzāk Dundagas apvidu - Talsi, Valdemārpils, Mērsrags Visas vietas, kur bijām man patikās - īpaši iemīlēju Valdemārpils vīrieti, kurš vadīja amatniecības skolu puišiem. Tur bija vienkārši ideāli - man gribējās tur tiešām palikt. Un kad brauciens tuvojās beigām, es jutu, ka manī parādās zāļu sekas un mani pārņēma miega brāzmas un es gulēju. Mmmm..brauciens bija patiešām skaists.
Tad biju kaut kad pa vidam skolā, jo centos būt čakla un sāku turpināt savu projektu. "Eļļas un ūdens necaurlaidošs iepakojuma papīrs ar PHB pārklājumu"
Un tad pienāca dažu cilvēku liktenīgā diena - 9.klases izlaidums, kurš piedodiet,bet man tiešām, tiešām nepatika. :( (ne-ē)
Tad palicis atmiņā 11.jūnijs. Jo tad es pirmo reizi tik daudz un tik ilgi pūšķoju baznīcu. Un papildus šim skaistajam notikumam atklāju, ka man ir alerģija no puķēm.. : @ : D
17-19.jūnijs - VĀCIEŠI Ierašanās vien bija zvaigžņu cienīga. Pag..pag...šķiet, ka viņi dēļ savas navigācijas sistēmas un aizmāšības nokavēja tikai 7 ar pusi stundas. Bet nekas, tas bija piedodami, jo kam tad negadās. Nākamā diena jeb 18.jūnijs bija ekskursija pa Rīgu. Tiekamies 10tos pie Operas. ??? where is everybody??!! : D Ups...viņi piemirsa pazvanīt, ka izbrauks no Dzērbenes tikai 11tos, jo ir noguruši. Bet nekas, dabujām pa brīvu ekskursiju un ņammīgas pusdien/brokastis. Un kaut kad vēlāk mēs beidzot viņus arī sagaidījām - es biju priecīga, jo vienu es pazinu. (hug) Mīlu..Man patika situācija, kad es pajautāju kurš var runāt angliski - bija tāds WTF? klusumiņš. : D Pēc tam bija nelielas izklaides pie jūras, kur man bija kļūmīte, jo man kāpjot no busiņa aizķērās svārki un jā - pārplīsa uz pusītēm. : D Vakara noslēgums bija Lodes-Apšos - mmmm...atmiņas un sentiments - man bija tiešām sirsniņā tieši tas, ko man tur teica, tas man lika birdināt laimes un prieka asariņas... : ) She is just happy! : ) Tad sekoja ballītes diena!!! Dievkalpojums atkal man bija tāds, kas aizķērās sirsniņā. Pēc tam sekoja vāciešu koncerts, kas man izklausījās diezgan mīlīgs. Un tad bija mana pirmā un ne pēdējā pusdienošanas reize Ūdensrozē. Ņamm, bija tiešām, tiešām garšīgi. Tad braucām ekskursijā pa Vecpiebalgu un vakarā satikāmies Niedrītēs, kur bija tuc.. :) Mani sauca par zīmēšanas Jēzu - wow, nu tur ir jauda tā pateikt. Dziesmas, bija labas un labi sanāca, bet problēma tāda, ka bija tikai 3. : D  Un soldžeri - feini, bet šķiet, ka viņi neiebrauca tajā visā. Vakarā, kad atvadījāmies - asaras un hugucīši. :) (hug)
Ok...man jābeidz, bet turpinājums sekos. :)

Laura jeb ŠukŠiņŠ ^_^

dzīve*

Ir tik dīvaini apzināties, ka Tu audz un, ka arī apkārtējie aug. Tie, kas agrāk bijuši sīkie, tagad ir tie, kas sākuši domāt un arī viņiem ir savas problēmas un grūtības. Var redzēt, ka viņi nav tie paši smaidīgie un "nedomājošie" bērni. Viņi ir kļuvuši par cilvēkiem. Bet ir noticis kaut kas vēl dīvains. Tu pats it kā tikko biji tāds pats cilvēks, kā viņš, taču Tu vairs nespēj atcerēties kā bija. Tu gribi, bet vienkārši neatceries, nespēj. Tu it kā saki, es Tevi saprotu, un zinu, kā Tu jūties, bet kad pie sevis Tu apdomājies, Tu to vairs nezini un neatceries, kā bija. Tas ir tik skumji. Tādā situācijā Tu sajūties kā lielākais melis, jo Tu melo cilvēkam, kurš emocionāli ir diezgan vājšs. Tas ir pats ļaunākais ko cilvēks var otram izdarīt, melot emocionāli un neuzticēties pilnībā, ja reiz uzticās. Sāpīgi, bet tā ar cilvēkiem notiekās un to sauc par dzīvi. :)

Laura

dzeja*

Dzīve

Dīvaini, bet tik viegli ir apbrīnot,

cita darbu, bet savu nē.

Apbrīnot cilvēkus un viņu dzīvi,

bet savu nē.

Mēs varam apbrīnot kaut ko, kas ir citam,

bet tikai ne to, kas ir mums.

Tā ir liela mūsu problēma.

Tas ir viens no iemesliem,

kāpēc mums tik bieži ir grūti.

Mēs spējam priecāties par citu niekiem

un grūti sarežģītajām dzīvēm,

bet ne par savu,

kas reizēm ir daudz vieglāka un krāsaināka.

Tāpēc, cilvēk, ja tu šo dzirdi, lasi un ieklausies,

tad lūdzu sāc priecāties par sevi un savu dzīvi.

Jo reiz tas tā vai tā būs jādara,

lai uzlabotu dzīves apstākļus,

kuros pašlaik tu dzīvo.

/Laura Kupča/

2011.gada 1.jūlijā

ir kaut kas*

Dzīve

Dīvaini, bet tik viegli ir apbrīnot,

cita darbu, bet savu nē.

Apbrīnot cilvēkus un viņu dzīvi,

bet savu nē.

Mēs varam apbrīnot kaut ko, kas ir citam,

bet tikai ne to, kas ir mums.

Tā ir liela mūsu problēma.

Tas ir viens no iemesliem,

kāpēc mums tik bieži ir grūti.

Mēs spējam priecāties par citu niekiem

un grūti sarežģītajām dzīvēm,

bet ne par savu,

kas reizēm ir daudz vieglāka un krāsaināka.

Tāpēc, cilvēk, ja tu šo dzirdi, lasi un ieklausies,

tad lūdzu sāc priecāties par sevi un savu dzīvi.

Jo reiz tas tā vai tā būs jādara,

lai uzlabotu dzīves apstākļus,

kuros pašlaik tu dzīvo.

/Laura Kupča/

2011.gada 1.jūlijā

meklējos*

Teikšu godīgi, kā ir.
Ir pienācis brīdis, kad vadzis sprāgst pušu un es gribu izkliegt visai pasaulei, cik man ir grūti. Bet varbūt nemaz tā nav?Tās varbūt ir tikai manas pretīgās iedomas un domas, kuras sapiš visu manu dzīvi [piedodiet par izteikumiem, bet pašlaik pilnīgi vienalga, kas man apkārt notiek, galvenais, ka varu kaut kā izlādēties]. Tāpēc esmu diezgan tieša, bet tas mani uztrauc, jo man nepatīk būt tiešai dzīvē, jo ja es palieku tieša, es varu palikt kaitinoša, varu aizskart ļoti, ļoti...eh...patiesībā ir tik sarežģīti dzīvot.
Šodien sāku domāt par ienīšanu....kāds no jums varbūt var pateikt labāk? Ir divi varianti - ienīst sevi vai ienīst sevi un citus [vai arī tikai citus]? Bet padomā, kā labāk = sāp tikai Tev vai vairākiem cilvēkiem un Tev, jo lai kā arī nebūtu, neizbēgt no tā, bet ja tu izdari ko sliktu, Tu jūties slikti arī pats.
Sasodīti foršas domas, ne? :)

Iedošu kādu sav dzejolīti, jo saprotu, ka labāk nevajag daudz muldēt un atklāties pasaulei! :)

Ceļa gājums

Jau miljono reizi eju pa šo ceļu

Kleivas-Vecpiebalga

Viss, tas pats un tai pat laikā juauns

Jauns, jo katru dienu viss mainās,

Mainās laikam līdzi.

Bet pati būtība paliek,

Tā nemainās

Tā ir un būs, un paliks.

Tā būtība, kurā spēks un drosme

Tā būtība, kas katrā no mums mīt.

Tāpēc, lai arī kuro reizi

Es ietu pa šo ceļu

Es redzēšu ko jaunu,

Bet ar to pašu veco būtību.

/Laura Kupča 2011.gada 1.jūlijā/

govs*

Šodiena ir viena no tām trakajām dienām dēļ kurām es negribu dzīvot uz šīs pasaules.
Pirmkārt nomira Babuļa. ;(
Man bija jāzvanās un jādabū kādu, kurš izvadīs....
Tad visu dienu stulbas domas domāju.
Un vakarā bija kulminācija.
Mierīgi ar litrīgo tējas krūzi eju laukā pie Susura un tur pēkšņi parādās kaimiņiene Saucerīte. Kliekdama: "Laura! Laura!! Paņem bomi!" [sākumā domāju, ka Susurs mybe atsprucis vaļa]. Paskrienos un ko redzu LIELU, TONNĪGU, BRŪNU, NIKNU GOVI! Domāju, ka mana pēdējā stundiņa klāt. Tā nu dzinām kaut kā uz kaimiņienes māju atpakaļ un ilgi muļļājāmies - ~30min. :D Bļin es tiešām biju pārbijusies. :D [tie, kas mani pazīst zin, ka man bail] Nja...pēc tam mierīgi pasēdēju uz soliņa un domāju, cik viņa bija LIELA. :D
Vienā dusmu momentā es redzēju tieši šādu skatu, kādu pievienoju foto. Tas bija mīlīgi, bet baisi.

ielūgums*

*Mēs baidāmies no tā, kas ar mums var notikt.
*Bieži mēs neapjaušam, cik stipri mēs esam un cik trausli ir citi.
*Ja cilvēks grib, tad viņš var pārvarēt visas savas vājības.
*Pret ciemiņiem un svešiem ļaudīm, mēs vienmēr izturamies piesardzīgi un nestāstam visu par sevi, lai vēlāk nenāktos nožēlot sacīto.
*Daudzas reizes mums dzīvē šķiet, ka esam dīvaini un atšķirīgi, tāpēc nevēlamies satikties ar jauniem, svešiem un nepazīstamiem cilvēkiem.
*Kad mēs baidāmies pateikt vecākiem taisnību, mēs uztraucamies par iznākumu n viņu reakciju, tāpēc vilcināmies, bet kad to izdarām, izrādās, ka nemaz nav tik traki kā bijām iedomājušies.
*Dažreiz vajag pajautāt viedokli tam, kurš visu laiku ir klausījies(tā tiešām ir).
*Ja mēs paši kaut ko ierosinām, tad liekas, ka tas nekad neizdosies.
*Ir cilvēki, kuri uztraucas par citiem, bet sevi nē, pat ja tajā brīdī pašam draud lielas briesmas.
*Kad mēs tiekam sāpināti, mēs nocietinamies un vairs nevienam neatļaujam to darīt. Tas ir grūti, bet tā ir.
*Cilvēki mums apkārt kādreiz var izmantot mūsu labestību. Un tad, kad viņi uzzin mūsu vājo vietu, viņi izmanto mūs vēl vairāk.
*Daudzas reizes mēs tiekam nostādīti lielas izvēles priekšā un nevienam pateikt kā būtu labāk, jo iekšēji baidāmies.

Laura jeb kā tautā mēdz teikt - Šukšiņš

fenomens*

*Parastimēs saklausāmies un noticam tam, ko saka apkārtējie cilvēki, bet nevajadzētu, jo tas jauc prātu. Labāk ir tad, ja tas cilvēks, par kuru visi runā, pats tev pateiktu ka ir, lai nav pie sevis visu laiku jāapsver dažādi varianti un viedokļi.
*Reiz cilvēki, kuri mums neko par sevi nestāsta atplaukst un spēj atbildēt uz visiemtevis uzdotajiem jautājumiem.
*Traģiski ir tas, ka ir tādi cilvēki, kurus mēs ļoti labi pazīstam, bet neko par viņiem nezinām.
*[man laikam patīk atkārtoties, bet...] Katram cilvēkam ir sava runāšanas un nerunāšanas robeža.
*Ir tik labi, ka uz pasaules ir tādi cilvēki, kuru klātbūtnē jūtamies labi un tieši tāpēc nevēlamies no viņiem šķirties. [kaut būtu vairāk tādu cilvēku]
*Laiks ar cilvēkiem, kuri mums interesē paiet neiedomājami ātri. [to zin katrs, kurš šādos brīžos pat ir teicis: laiks  pagāja vēja spārniem]
*Mēs bieži mēģinām apslēpt un noslēpt savas emocijas, sajūtas un izjūtas. Reizēm jau ir labi, ka otrs nezin, ka Tu  pamazām jūdzies vai iekšēji sadalies sīkos gabaliņos un notiek iekšējā vētra, bet kad tu apzinies, ka viņš bija tavs vienīgais glābiņš un patvērums, tu saproti, ka esi rīkojies muļķīgi.
*Parasti, kad gribam paveikt ko skaistu, notiek kaut kas, kas mums neatļauj to visu paveikt tik gludi un perfekti kā cerēts.
*Stulbi mums visiem ir tas, ka tajos brīžos, kad jūtamies ideāli un viss ir tik forši, atnāk kāds draņķis un sabojā visu skaisto mirkli.
*Daudziem atzīšanās prasa lielu drosmi. [šķiet, ka arī man]
*[tagad runāšu tiešām ko tādu ko pārzinu] To ko mēs jūtam vai domājam, ir grūti izteikt vārdos. It īpaši tad,kad no tevis sagaoda atbildi, bet tu pats īsti vēl neesi visu sapratis un noskaidrojis, lai spētu izteikties un kur nu vēl formulētu.

ŠukŠiņŠ

krēsla*

*Dažreiz mēs negribam jeb nevaram noticēt tam, kas notiek mums apkārt. Tas liekas pavisam neticami.
*Ja dzīve ir grūta, bet ir iespēja kaut ko mainīt, lai būtu labāk, mēs atsakāmies, jo tajās grūtībās mūs kaut kas piesaista jeb vienkārši mēs nevēlamies kaut ko mainīt.
*Neviens no mums nevar zināt,kas ar mums notiks pēc dažām dienām, kur nu vēl pēc stundām vai minūtēm (mēs varam tikai nojaust, jo precīzi tiešām nevaram zināt). Bet tā varbūt ir arī labāk, dzīvot tā, lai ar mums visu laiku notiktu, kas jauns un labs.
*Kaut kas tajos dīvainajos jeb atšķirīgajos cilvēkos ir, jo viņi mūs vienkārši piesaista (pat ja viņi nevēlas izcelties, viņi ņem un piesaista pilnīgi negribot).
*Mēs gribam aizbēgt jeb izvairīties no tā, kas mums nepatīk.
*Parasti cilvēki, kas mums ir tuvi, spēj nokaitināt un sadusmot (dažreiz pat apbēdināt), tāpēc satiekot pavisam svešu cilvēku mēs izliekam savas dusmas uz viņu.
*Var būt, ja vairāki cilvēki aicina uz vienu un to pašu vietu vai pasākumu, tad var gadīties, ja tu atteiksi visiem, tad nākamreiz tevi neviens neaicinās.
*Parasti cilvēki, kurus tu nepazīsti, bet ir tev blakus un rada sajūtu, ka viņu pazīsti, vedina uz domu, ka tur ir mīlestība (ne vienmēr domāta tāda kā MĪLESTĪBA, bet gan draudzības mīlestība, līdzīgi kā vecāki mīl savus bērnus, tā šādā situācijā arī veidojas mīlestība).
*Ja mēs vēlamies saņemt atbildes uz sev svarīgu jautājumu, saņemot atbildi mums rodas citi jautājumi. Tāpēcdažreiz ir labāk nezināt atbildes uz visiem jautājumiem. Un vēl pēc atbildes saņemšanas mums šķiet, ka mēs nezinām pilnīgi neko, un vienkārši esam apjukuši vai apmulsuši.

*Cilvēki, kuri ikdienā pret mums izturas auksti, dažreiz naidīgi, var pret mums izturēties arī labi un iejūtīgi. Dažreiz tieši šiem cilvēkiem mēs esam svarīgi un tikai mēs varam palīdzēt viņiem grūtā brīdī.
*Lai ko tu darītu, tu neizpatiksi visiem, jo vienmēr atradīsies kāds, kuram tas nepatiks.
*Bieži vien mēs kaut ko daram tikai, lai kādu iepriecinātu, pat ja pašam tas nepatīk.
*Dažreiz nevaram noticēt tam, ko mēs dzirdam.
*No visa, kas mums ir apkārt, mēs dažreiz vēlamies atslēgties un aizmirsties pilnībā.

Šukšiņš

sapnis*

Pateisību sakot, tas bija diezgan drausmīgi, kas ar mani notika.
TAs bija tikai sapnis, kas bija parādījies kādu 2 stundu laikā, kad pēc pieciem iesnaudos klausoties mūziku.
Tā tad:
"Sākums bija visai daudzsološ. Ar autobusu devos kaut kur pa Skujenes pusi un tad pa kaut kādu pilsētu nezināmu un vēl kaut kur.Braucu, atobuss bija pilns ar cilvēkiem.Šķiet, ka pazīstamiem, bet vairs pat neatceros, varbūt arī, ka nemaz nepazinu, bet brauciena laikā iepazinu, jo zinu to, ka braucot brīžiem bija patiešām baisi skati, nezinu kāpēc.Pat sajutos kā kādā Krēslas filmā, jo nezinu kāpēc pārņēma aukstuma sajūta un brīžiem šķita, ka es nemāku runāt. Tad seko pats briesmīgākais. Mēs braucām ar autobusu no stāva kalna, bet mēs to darījām ļoti lēnām, visu laiku bremzējot, jo priekšā bija šoseja,pie kuras jāapstājas un tikai tad varēja turpinā ceļu. Bet es jutu, ka kaut kas nav labi, ceļa galā pie šosejas stāvēja melnās drēbēs tērpts vīrietis, viņš bija ļoti satraucies parkaut ko, pat ļooti raudāja, kad braucām tuvāk ievēroju, ka viņam ir ierocis, bet kad skatījos autobusā apkārtējo sejās, manīju, ka viņi to jau pamanījuši iepriekš un daudziem jau bija histērija, bet ne man, es vienkārši sēdēju un neko nedarīju, nedz izvairījos, nedz ko citu darīju, es vienkārši sēdēju. Kad mēs braucām tuvāk, vīrietis sāka šaut. Tās lodes gāja cauri sienām un ievainoja vairākus cilvēkus un tā viņš šāva visu laiku, kamēr braucām garām. Šoferim trāpīja rokā, bet viņš turējās un brauca tālāk. Bet es pēc tam aizvēru acis. Apkārt dzirdēju šāvienus un fonā dzirēju kā kāda meitene histērijā kliedza, ka nezin kur atrodas un, ka nezin, kur lai meklē palīdzību. Es mēģināju atvērt acis, bet es to nevarēju, iestājās patiešām melna bilde, neko neredzēju, tikai fonā arvien klusākas balsis dzirdēju. Viena meitene neitka ievainota un viņa iemuka mežā..."
Tā mans drausmīgais sapnis arī beidzās un par sapņa morāli labāk neko neteikšu.

LAURA

pārdomas*

Diezgan interesantas dienas pavadītas jeb nedēļas nogale.

Šodien tikai esmu spējīga ko teikt un pārdomāt publiski, jo man šķiet pavisam svarīgi to izstāstīt arī citiem.

Tā tad, tie, kas vēl nezin, pie mūsu Vecpiebalgas draudzes atbrauca sadraudzības pilsētas Birģeles (Vācijā) jauniešu grupa ar mācītāju un pāris radiem,lai veidotu tuvāku sadraudzību.[varu teikt tikai vienu, ka tas mums izdevās(urrā!)]

Kaut gan sākums bija visai biedējošs,jo mūsu viesi, kuriem viesu mājā bija jāierodas 19:00, ieradās tikai 2:30. Mēs visi bijām diezgan satraukti par viņiem, bet viss bija kārtībā [viņiem tikai navigācija mazliet čakarējās]. Tieši šim notikumam jeb atgadījumam morāli pašlaik nespēju saskatīt.[varbūt tā pat ir labāk]. Nākamajā dienā tikāmies Rīgā, jo tur plānojās mūsu ekskursija. Bija ļoti jauki samīļot sen neredzēto mācītāju, kurš šķietami nemaz nav mainījies. [bet man vēl aizvien ir liela škrobe par to, ka es nemāku runāt vāciski] ...[tagad daudz ko izlaižu, jo vēlos nokļūt pie tā, kas lika man raudāt 20 minūtes no vietas, dzirdot šo] Dienas noslēgums bija Lodes-Apšu baznīcā, kur bija paredzēts svētbrīdis.Visi sasēdāmies solu rindās un lūkojāmies mācītājā un ik pa laikam saskatījāmies viens ar otru [t.i.latvieši ar vāciešiem - visi tie, kas sadraudzējušies]. Un tad sākās svētbrīdis - dziedājām, lūdzām Dievu. Tam visam sekoja mācītāja uzruna un domas par pavadīto dienu.

Cik vien varēšu es centīšos tagad atstāstīt, jo tas bija tas, kas man lika raudāt:

*Latvija ir atšķirīga no Vācijas. Šeit ir tik skaista daba - koki, meži, jūra, ezeri, pļavas un puķes.

*Šī ir laba pieredze, jo kad mēs katrs aizbrauksim uz savām mājām, mēs visi stāstīsim viens par otru.

*Pat ja mēs nemākam runāt viens otra valodā, mēs atrodam valodu kurā tomēr varam komunicēt un lai otram kaut ko pateiktu, mēs atrodam tieši tos vārdus, kuri mums ir svarīgi lai pateiktu otram tieši to,ko vēlamies teikt.

*Mums latviešiem patiesībā vajag tik maz lai mēs būtu laimīgi. Kā piemēru varēja ņemt pavadīto laiku pie jūras, kad meitenes vnk skraidīja gar jūras krastu un viņu sejās bija manāms tiešām liels un paties smaids, acis mirdzēja.

*Lai mēs sadraudzētos, mums ir jākomunicē. Un jāpavada laiku kopā un jo vairāk mēs pavadam laiku kopā, jo vairāk mēs otru cilvēku iemīlam un varam saukt par draugu un beigās var gadīties, ka būs grūti atvadīties.

[pats skaistākais bija tas, ka tad kad es sāku raudāt, mācītājs ņēma un skatījās uz mani - bet man tiešām žēl, ka es neko nesapratu bez tulka palīdzības.Bet tas ko viņš teica, bija tiešām skaisti un lika man padomāt par to, ko lielākā daļa, kas šeit dzīvo ir aizmirsuši. Piemēram mācītājs arī teica, ka mēs, šeit Latvijā esam ļoti tuvi dabai, mēs dzīvojam ar to un bez tās nevaram un ir jābūt lielam spēkam, lai spētu dzīvot tik tuvu dabai.

Pa dienu protams bija ļoti daudz labu atgadījumu, bet vienīgais, ko varu pateikt, kas spēj apliecināt to, ka esmu emocionāla un to, ka spēju ātri pieķerties, bija tas, ka nespēju atvadīties, katru ko apskāvu es nevēlējos laist vaļā, bet bija jālaiž. Asaras bija un mācītājs arī tika apskauts no visas sirds.  Ceru, ka viņu mājupceļš nebūs tik grūts un garš un ka drīz varēsim sazināties caur netu un pastu. :)

Dziļā sirsnībā un priekā, Laura.

Dodos gulēt klausoties Dimitera pavisam vecos gabalus, kas saistās ar bērnību un laiku, kad man bija LABI. Tas tiešām bija skaists laiks, kad Tu visu redzēji tik skaistu un neuztraucies nemaz par to, cik ļoti apkārtējie Tevi izmanto un cik ļoti Tu tiec apmānīts un izsmiets. Tas viss tiešām bija sīkums. Un dziesmas, kuras skanēja vienmēr likās tik skaistas, lai ar kādi vārdi tur nebūtu un šķita dīvaini, kā LIELIE vienmēr zin vārdus šīm dziesmās. Tas bija neiespējami, domāju, ka nekad nedziedāšu un kur nu vēl vārdus zināšu kādai dziesmai.

Bet ar laiku sāku augt un viss iepriekš minētais kļuva par kaut ko ne tik vienkāršu, un dziesmām vārdus arī iemācījos un sapratu to nozīmi,ka ne vienmēr melodija ir tā skaistākā.

Jā viss mainās, viss......[toties bērnības atmiņas skaistas]

pārvērtības*

Ir tik dīvaini redzēt sev apkārt cilvēkus, kuri patiesi mainās, mainās tik ļoti, ka vairs nepazīsti un brīžiem šķiet, ka nemaz negribi vairs pazīt, jo ir palikuši tik [piedodiet, ka tā saku, bet..] stulbi un bērnišķīgi savās izdarībās un sarunu veidā. Vispār besī arī tas, ka pieauguši cilvēki, kuri plāno savu dzīvi, nerēķinās ar citiem, kuri ARĪ viņu plāno.
Bet vienu zinu droši - esmu beidzot pildījusi [šķiet, ka mēnesi] sev doto solījumu.:D Tas ir tiešām vareni!



Mazā neizpratnē par notiekošo, jūsu Laura! :)

Ceru, ka arī jums iet jauki! :)

pirmo reizi mūžā kaut ko vnk parunāšu un pastāstīšu no sevis un no sirds tā pa tiešo, nemaz nedomājot par saturisko pusi - es runāšu par sevi*

Vispār ir tā,ka pašlaik es nespēju neko konkrēti un sakarīgi padomāt, bet kaut ko centīšos pateikt, lai tas neizklausītos pārāk gudri un nesaprotami, bet lai nav pārāk salkani - runāšu ar faktiem.
Nu ir brīži, kad jūtos pavisam labi - tas ir laiks, kad esmu korī un dziedu [bet brīži, kad ir pauzes starp dziedāšanu, man tā ne visai, kaut gan nojaušu, ka tagad būs ok]. Tie brīži ir paši labākie, jo tad es domāju tikai par to, kā pareizāk izdziedāt vai arī par to - kas tur rakstīts. :D
Un jā, tad seko viss pārējais laiks,kad es domāju un nespēju nedomāt, laiks, kad es daru un kļūdos un laiks, kad es nevēlos sekot un darīt kaut ko, ko grib darīt kāds cits, bet viens ir pārāk bailīgs to darīt.
Runājot konkrētāk - Šobrīd es domāju visādas dumas domas atkal. Domāju par to, ko vajag, ko nevajag,ko vajadzētu un kā vajadzēs. Bet tam visam pa vidu stāv tas,ka es visu sabojāju un iznāk nekas, jo pat ja pamati ielikti ir labi, es sienas būvēju no salmiem. :/ Eh. kā tā var neiet. Nesaprotu. Vai nu es esmu tik stulba, vai arī vnk neveiksmīgs cilvēks.
Un pašlaik es saprotu, ka es daru tik daudz nepareiza - es bēgu prom tad, kad man vajadzētu palikt un visu noskaidrot un paskaidrot. Es palieku un pasaku kaut ko lieku tad, kad labāk būtu bijis, ja es būtu kaut kur aizbēgusi. Ir tik daudz nepareiza manī - zinu, ka arī pašlaik pārāk daudziem izsaku to, ko domāju,bet nekas, gan jau es arī to pārdzīvošu.
Tā starpcitu, tieši tagad, kad esmu ieguvusi kādus labākus draugus, es gribu viņiem pateikt : "Ej, d****". Kāpēc? Tāpēc, ka man ir apnicis otram kaut ko dot. Tā visu laiku ir. Ne vienmēr tas ir kaut kas mantisks, piemēram, bieži vien kā muļķe uzticos cerībā, ka man arī dāvās uzticēšanos vai vismaz kopā pavadītu laiku, bet nē, to jau laikam no citiem nesagaidīšu, jo lielākā daļa to citu ir tādi, kuri ir man blakus,bet viņi manis teikto dzird kā bla..bla..bla..., bet nekas gan jau reiz arī viņus sāks uztraukt tās pašas lietas un situācijas, bet pagaidām man tiešām šķiet, ka tas viss tā ir.
Jēj..tieši tāpēc neviens cilvēks uz pasaules man nekad nebūs LABĀKAIS draugs vai LABĀKĀ draudzene.
Bet kopumā ņemot tīri pozitīvs laiks pavadīts, tad jau manīs, kā tālāk ies.

sūdučupas*

Tā nu sanācis, ka šoreiz atkal rakstīšu dažādas tēzes, nevis vienkopus rakstītu tekstu. 


*Pirkmkārt, esmu aizdomājusies par to, ka grūti būt skolotājai, kurai jānovērtē skolēna domas, emocijas, viedoklis un pārdomas,jo kā tas ir iespējams, ka viens cilvēks par savām emocijām var saņet desmit, bet turpat blakus kāds saņem tikkai četri. Tas taču nav godīgi, ka es par savām domām varu saņemt zemu atzīmi. Bet tā nu mūsdienās sanāk, jo ir tāda lieta, kā KRITĒRIJI, cauri kuriem bieži vien mūsu domas nespēj iziet cauri.

*Tā kā pēdējā laikā man neiet diezko spīdoši, es neesmu pārstājusi paļauties uz Dievu un lūgt to, es to daru, jo manī vēlaizvien ir ticība, ka tieši Viņš spēs man palīdzēt, jo pagaidām neviens no apkārt esošajiem cilvēkiem nav spējis man palīdzēt.

*Pēdējā laikā pārdomājot kaut kādas situācijas un rīcības, es neizprotu, kāpēc es visu laiku saskaros ar vārdu PRIORITĀTE?Vabrūt kāds varētu palīdzēt - tas ir pirmais, kas ienāk prātā, bet tad es pieķeru, sevi un apstādinu pie šīs domas, jo vārds palīdzēt, nozīmē atteikties no uzdotā uzdevuma, kuru man ir uzdevis Dievs, es bēgu no kaut kā, tāpēc, labāk es neprasīšu palīdzību, jo katram pašam jātiek galā ar savām PRIORITĀTĒM.

*Ir daudzas lietas, kuras vairāk nedaru, tikai tāpēc, ka uzskatu, ka nemāku to darīt vairs labi, piemēram,  zīmēšana. Es to vairs nedaru, jo vienmēr, kad to darīju, pēdējās reizēs, viss sagāja galīgi garām un tad es uzskatu sevi par mazu un muļķīgu bērnu, kas cenšas iegūt sev kādu talantu vai laika pavadīšanas veidu. Tagad, kad es to vairs nedaru, es pamanu, ka mans laiks arī bez tā visa ir pietiekami aizpildīts, tāpēc ceru, ka neviens neapvainosies, ja es vairs nezīmēšu. Bet es ceru, ka jūs cilvēki nepadosieties un cīnīsieties par saviem talantiem, jo ne veinmēr ir tā, ka jūs to gribat iegūt sev, jo tas jums patīk, var gadīties, ka talants un spējas jums ir.


*Pēdējā laikā jūtos slikti. Tāpēc piedodiet, laikam no rakstīšanas šeit nekas nesanāks. Jau iepriekš atvainojos, ja šeit kaut kas nesakarīgi uzrakstīts vai, ja vienkārši pati doma par sevi ir stulba.

Laura

gavēnis*

Jau no pagājušās nedēļas ir sācies gavēnis. Gavēnis, kurš ilgst 40 dienas. Parasti visi kaut ko apņemās darīt un nedarīt. Tas viss reizēm šķiet, tik bezjēdzīgi, ka cilvēks neēd gaļu vai nedaru kaut ko citu, jo to laiku viņš neaizvieto ar Dievu, bet gan lai izklaidētos ar ko citu. Vienīgais, ko es saprotu, ir tas, ka patiešām cilvēks maina savu ikdienu un tiešām vairāk laika pavada ar Dievu un ar Viņa vārdu.
Un pati es pašlaik meklēju laiku, kad varētu lasīt Dieva vārdu un, kad es varētu kontaktēties ar Dievu.Ceru, ka drīz atradīšu to savu veidu.
Bet pagaidām, es vēlu atrast katram laiku Dievam un gavēni tādu, kas dod iespēju dzīvot ar tīrāku sidri un dvēseli, nevis kuņģi vai skaidrākām acīm, jo tīrs kuņģis vai skaidras acis mūs neizglābs no nāves.

Liela laime ir tā, kad Tu zini, ka Tevi kāds mīl, bet kas notiek, kad Tu uzzini, ka tā nemaz nav?

Kārtējo reizi padalīšos ar savām pārdomām un vairāk neko citu.

*Cilvēkiem nevajadzētu paturēt to, ko viņi ir ieguvuši. Vajag dot dāvāt un atdot, bet ne mantrausīgi paturēt. Vajag vairot labo un mazināt visu to ļauno, kas apkārt. Vajag mazināt visu ļauno un pelēko, kas nospiež un sagrauj.
*Ir parādījusies vēl viena lieta, kuru es gribētu, lai es prastu. Es ļoti gribētu, prast pateikt un uzrakstīt savas domas un pārdomas tādā formā, lai pilnīgi katrs, kurš lasa spētu saprast un uztvert to, lai tas spētu paskaidrot, mācīt, pasmaidīt, iepriecināt un saprast. Tas tiešām būtu labi. Arī es priecātos, ja es spētu saprast visu to, ko man pasniedz citi.
*Dvēseles mieru, kuru daļēji pieminēju arī iepriekšējā rakstā, jeb laiku ar sevi un savu dvēseli, nevar iegūt vienkārši iedomājoties par to, ka tagad un tūlīt es to dabūšu, jo šo mieru nespēj neviens mums dot, pat mēs paši to nevaram iegūt, jo to var dot tikai un vienīgi Dievs. Man prieks, ka esmu apzinājusies, ka nekādās mantiskās lietas nevar gūt mieru, varbūt nelielu atslodzi, bet ne mieru.
*Runājot par dvēselēm, man šķiet, ka tas ir visskaistākais, kas var būt uz pasaules, jo dvēsele ir tā, kuru mēs nekad nespēsim saprast un izprast pilnībā. Un katru reizi, kad cenšamies to iepazīt, mums šķiet, ka pasaule mums uzsmaida un paliek vieglāk, jo kaut kas nezināms un neizdibināms ir kaut nedaudz vairāk iepazīts.
*Man šķiet, ka vispatīkamākais ir sarunas ar cilvēkiem, jo tajās mēs smeļamies spēku, iedvesmu un drosmi. Parastas sarunas mūs nomierina un liek parunāt par to, kas mūs nedaudz uztrauc nenorādot uz to, ka tas uztrauc. Draudzīgās sarunās mēs runājam par visu, kas sāp, uztrauc, kaitina, priecē un nomierina. Sarunas ir dažādas, bet visas mums cilvēkiem tik ļoti vajadzīgas, jo katrā mēs kaut ko jaunu uzzinām un no katras sarunas padarām bagātākas savas sirdis, prātu un domas.
*Nesen līdz manām ausīm nonāca jautājums: "Kāpēc kaut ko darīt, ja arī nedarot, mēs nomirstam?" Un tad es sāku domāt un vienīgais, ko es atbildētu uz šo jautājumu. Bet kad Tu nomirsi un atskatīsies uz savu dzīvi, kā Tev pašam būtu patīkamāk - skatītiesuz dzīvi, kura pavadīta gultā neko nedarot, vai labāk tomēr skatīties dzīvē, kur visa pasaule redzēta un daudz pārdzīvots un izdzīvots? Man interesantāk visnotaļ būtu skatīties uz to emocijām pilnajā dzīvē, kur darīts daudz un tai pat laikā nekas svarīgs vai ģeniāli un īpaši nozīmīgs, bet vismaz kaut kas ir darīts.

Jauku dieniņu! Līdz nākamajai reizei. :)

Dvēsele*

Personīgi man dvēsele nozīmē daudz. Tieši tāpēc es katru dienu gribu pavadīt vismaz stundiņu ar savu dvēseli kopā. Skan varbūt dīvaini, bet man laiks ar dvēseli ir laiks, kad es uzzinu, kas ar mani konkrētajā brīdī notiek, ko es domāju, ko jūtu. Domāju par to, ko es domāju konkrētajā brīdī par kādiem cilvēkiem,ar kuriem man visvairāk ir bijis kontakts tajā brīdī. Pārdomāju savas darbības un izsecinu, cik ļoti tās ir pret vai ar manu dvēseli. Pēc pavadītā laika ar savu dvēseli, ne vienmēr es jūtos labi, bet tas ir svarīgi, jo šajā laikā es vairāk spēju sevi iepazīt. Es tādi iepazīstu sevi arvien labāk, nekā tad, ja es vairākas stundas skatītos TV, spēlētu volejbolu, dejotu tautiskās dejas vai darītu jebko citu, ko nenoliegšu, man patīk darīt, bet tādi es sevi nespēju iepazīt tik labi.

Ir viena lieta, ko esmu sapratusi un ko gribētu iemācīties. Es gribētu, lai es spētu mazas neveiksmes uzskatīt par neveiksmēm, nevis par katastrofām. Jo reizēm ir tā, ka notiek kaut kādas situācijas, kas patiesībā ir tīrākie nieki, bet es par tiem uzcepjos tik ļoti, ka brīžiem šķiet, ka no tā visa sajukšu prātā, ka nav jēga dzīvot, ka labāk būtu mirt, bet daļēji tās ir tikai bailes no kaut kā, kas šīm situācijām un dabībām var sekot, jo lielākoties mums par visu jāuzņemas atbildība, bet tā kā atbildība ir pārāk atbildīga, neviens to negrib uzņemties. Un arī es esmu tikai cilvēks, kurš pieļauj šīs situācijas, kad tīrākos sīkumus uzskatu par katastrofām, bet man prieks, ka pa vidu tam visam es pēkšņi saņemu kaut kādu spēku un drosmi pārstāt uztraukties un pieņemu tomēr to par vienkāršu neveiksmi.

Man pirms mazliet vairāk kā 2 nedēļām bija tikšanās ar vienu labu paziņu jeb draugu, ar kuru bieži netiekos, bet katru reizi, kad tiekamies tas ir svētīgi un iepriecinoši, jo viens no otra uzzinām ko jaunu un cenšamies palīdzēt viens otram kādās situācijās. Un šajā tikšanās reizē, kad runāju ar viņu es pēkšņi sapratu, ka man iet labi, ka viss ir labi un viss būs labi. Es sapratu, ka patiesībā viss tas, ko es iepriekš uzskatīju par kaut ko sliktu un apgrūtinošu, ir tikai tīrākie sīkumi, kas ir tikai neliels fons, ka manu ikdienas un dzīves pamatu veido, kaut kas labs un pilnīgi pretējs tam, ko biju iedomājusies. Kad saruna bija galā es devos pa Blaumaņa ielu ar varenlielu smaidu sejā un prieka pilnu dvēseli, jo es biju kaut ko beidzot sapratusi.
+Es gāju pa ielu un apņēmos, ka tagad katru reizi, kad ar kādu satikšos, es runāšu tikai par to visu labo un tos sliktos sīkumus atstāšu kaut kur tajā tālākajā fonā, lai netraucē, jo kā nekā katram savu rūpju daudz arī bez manām sīkajām rūpēm.

Galu galā es gribu, lai arī jūs kaut ko iemācieties - pirmāmkārtām to, ka neveiksmes vajag uzskatīt par neveiksmēm nevis par katastrofām. Un ja nu tomēr kas slikts atgadās, tad es novēlu atrast jums spēku tam tikt pāri. Reizēm pat ļoti labi ir tad, ja šo spēku spējat atrast sevi, ar Dieva palīdzību un svētību, bet ja netici tam, tad kaut vai tikai sevī atrodi šo spēku. Un prieks, ja Tev ir kāds cilvēks, pie, kura Tu vari vērsties pēc padoma, pie kura Tu vari vienkārši paraudāt uz pleca. Tas tiešām ir svarīgi, jo kad situācija ir tiešām katastrofiska, paliek daudz vieglāk, ja ir iespējams ar kādu parunāt par to. Un otrkārt, mācieties izšķirt, kas ir slikts un kas padara jūsu dzīvi sliktāku no tā, kas ir labs un slikts, bet tomēr padara dzīvi labāku. Tas ir sarežģīti izšķirt šīs lietas, bet kad iemācās to darīt, ir tiešām daudz vieglāk. Treškārt - novēlu arī jums atrast savā ikdienā laiku priekš savas dvēseles jeb vienkārši priekš sevis, kad jūs varat saprast sevi un varat iepazīt sevi tuvāk.

Lai jums viss izdodās! Uz tikšanos nākamajās manās pārdomās!

Laura

nepamanām*

Mēs bieži vien nepamanām, ka izdarām ko ļaunu pret kādu citu. Citi domā: "Ā, tas jau tas labais. Gan jau viņš mums(man) piedos." Jā, tā patiesi ir, labais spēj piedot visus ļaunumus, bet ne vienmēr tas nākas viegli, jo katram ļaunumam ir citāds spēks un pakāpe. Bieži vien citi redz, ka es varu palīdzēt citiem, kad tiem ir grūti, bet pati sev tā īsti nevaru. Varbūt arī tāpēc kāds kādreiz nodomā: "Kā viņa var palīdzēt citiem, bet sev ne? Tad jau patiesībā viņa citiem nepalīdz." Jā, zinu, kā sev varu palīdzēt, vieglāk ir ja kāds cits man pasaka ko darīt. Bet citiem ja palīdzu, tad palīdzu no visas sirds. Reizēm cilvēkiem liekas, ka no malas noskatīties ir labāk nekā kaut kur iejaukties, varbūt tiešām tā ir labāk, bet ne vienmēr. Gadās, ka cilvēki viens otram priekšā izliek šķēršļus, lai daudzas lietas nemaz nenotiktu, bet zinu droši, tas ir tik maz vajadzīgs, ka labāk nestāties citiem priekšā, jo no tā var palikt tikai un vienīgi sliktāk.