Grūtākie brīži dzīvē ir nevis tad, kad tevi nesaprot citi, bet kad tu nesaproti pats sevi.*

Un šoreiz patiesi virsraksts ir tas, kas ir svarīgākais. Iespējams, tas daļēji izsaka to, ko šobrīd domāju un kas nodarbina prātu. Aizvakar notika sprādziens - bija sasniegts kāds maksimums un bija diez gan milzīgs KABOOM! Bet tagad, tagad ir vieglāk. Tikai ir problēma - es nesaprotu vai vieglāk ir tāpēc, ka bija KABOOM vai tāpēc, ka ir vieglāk, jo kaut kas mainījās? Grūti teikt..
Bet tas, ko es zinu uz visiem 100%, ir tas, ka es nespēju vairs saprast pati sevi. Es nostājos ielas vidū un cenšos saprast, bet nekas nesanāk...stiprāks par mani un koncentrēšanos ir skaņu biezoknis apkārt. Es pat skaidrāk dzirdu cilvēkus, kas tuvumā runā pa telefonu, nekā pati sevi. Un tomēr, es cenšos sevī saglabāt cerību un domu, ka būs taču labi. Vismaz lielākā mērā viss ir noticis tā, kā tam ir jānotiek. Pat, ja šobrīd - brīdī, kurā esmu un kurā dzīvoju - šķiet, ka viss ir galīgi garām. Bet, kad atskatās - citu variantu nemaz neredz kā tikai to, kas bija noticis. Galvenā šī brīža prioritāte - nepazaudēt sevi kā cilvēku, kā Lauru no laukiem, kā Šukšiņu no Vecpiebalgas un tad jau pēc laika jau redzēs kā būs. Turot īkšķus un aizspiežot acis cieši ciet, gribas teikt - BŪS LABI! -__-

Reizēm es prātoju par pašnāvību. Taču es esmu tāds neveiksminieks, ka droši vien arī tas būtu tikai pagaidu lēmums./V.Allens/

Pirmās nedēļas ietvaros devāmies arī iepazīties ar E.Smiļģa muzeju, viņa dzīvi un superduper atraktīvajām gidēm. Kad cilvēki stāsta kaut ko ar tādu prieku un ieinteresētību (bet ne uzbrūkoši), tad ir patiešām interesanti klausīties un tas ieinteresē pat tos, kuriem tas nemaz neinteresē. Ieejot muzejā mums visiem aptrūkās vārdi, bija klusums un runāja tikai tie, kuriem to vajadzēja. Mūsu ausis un sirdis bija atvērtas, lai klausītos un dzirdētu, un ne tikai dzirdētu, bet arī sadzirdētu. Staigāšana pa stāviem, pasēdēšana burvīgajā zālē ar īpaši skaistajiem griestiem, kurus var sēdot pētīt līdz brīdim, kad tiešām galva jau reibst un nevar vairs noturēt gaisā. Tik krāšņi un interesanti tas ir. Pēc tam sekoja kabinets, kurā varēja klausīties ierakstā paša Smiļģa balsi, kas ir vienīgais ieraksts ar viņa balsi. Neaudz baisi, bet skaisti tas bija, arī patiesi un vienkārši. Vēl vairāk šai vietai piesaistīja uzdevums, kas bija jāizpilda. Ar uzdevumu lapām, ejot pa muzeju, jāatrod atbildes un uzvarētāju sagaidīja arī balva, kas mani nesaistīja un labi vien ir, ka visu precīzi neatbildēju ;D. Bet kopumā, ekskursija pa šo muzeju bija neaizmirstami laba. Šī bija kārtējā labā iespēja iepazīt vienam otru, Studentu Padomes galvu un vienlaikus arī mūsu superīgā kursa superīgo krustmāti! Krustmāte mums ir patiešām jauks cilvēks, ar labu sirdi un viņa nekad neatsaka palīdzēt, protams, ja vien tas ir viņas spēkos un iespējās.

Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.*

Kad dzīvoju Blaumaņu ielā, no rītiem izgāju no dzīvokļa diez gan laicīgi, lai dotos uz Akadēmiju. Bet ne jau tāpēc,ka baidījos nokavēt, bet gan tāpēc, lai pa ceļam mestu lielus lokus un iepazītu apkārtni. Vienā no dienām aizgāju pat līdz šai baznīcai, bet kā jau Rīgā neierasti ierasts - baznīca bija ciet un nevarēju to apskatīt no iekšpuses, bet ārēji izskatījās diez gan iespaidīgi. Pastaigas vijās visvisādās ielās un vietās. Tiku arī Kalnciema kvartālā, vazājos gar dzelzceļa līniju, aizgāju arī līdz Lubānas un Maskavas ielai. Visu ko redzēju un paturu sev atmiņā, jo arhitektūra patiesi skaista un vēsture patiesi interesanta tam visam. Tieši dienā, kad gāju pa šo pusi, biju tā aizrāvusies, ka pamanot pulkstenī esošos ciparus, sabijos, jo šķita, ka nokavēšu lekciju un tā bija pirmā nedēļa, pirmajā nedēļā tiešām negribēju neko nokavēt, lai gan tā bija tikai tāda iepazīšanās nedēļa, kad teju vai katrā lekcijā bija jāstāsta no kurienes esi, kā izvēlējies mācīties šeit un šajā novirzienā, kā mūs sauc u.t.t. Ejot pa dažādām vietām varēja padomāt, varēja kaut ko atcerēties - piemēram, bieži vien, kad kaut kur randoom pastaigājos es atceros bērnību, atceros ielas pa kurām ir iets agrāk ar mammu, kas šķiet interesanti, ka daudz nav mainījies kopš pēdējo reizi esmu tur gājusi. Vienīgā atšķirība brīžiem ir tā, ka agrāk atrados zemāk un, šķiet, ka redzēju mazāk kā tagad. Tad viss bija citādāk - redzēju ēkas un dažādus cilvēkus, bet tagad, tagad es redzu ēkas, kurām ir sava vēsture, katrai ir kaut kas īpašs un skaists. Tagad es redzu cilvēkus, katrs ir citādāks, katrs arī ir ar kaut ko īpašs, jo katram ir sava dzīve, sava pieredze. Es skatos un nenovēršos no tiem, kuri ir citādāki un varbūt, ne visai tīkami cilvēki, es skatos, jo novēršoties, mēs tos citādākos varam sāpināt un viņi jau pietiekami daudz ir sāpināti pirms tam un tās sāpes jau ir redzamas uz āru, tās vairs nav tikai iekšējas sāpes un ciešanas. Pastaigas pirms lekcijām un pēc, ir vērtīgas, jo tas ir laiks, kurā es bagātinu ne tikai sevi, bet arī savu dzejoļu krājumu.

Turpinājums sekos...

Vai baidies no nāves, vai nebaidies – tā atnāks tik un tā.

/Johans Volfgangs fon Gēte/

Tas, kurš neizdzīvo tagadni, nedzīvo nemaz. Ko dari tu?

Septembris iesākās ar 1.septembri Vecpiebalgas vidusskolā, bet šoreiz tas iesākās vienkārši kā kaut kas svinīgs, bet ne priekš manis un maniem klasesbiedriem, bet priekš citiem, lai gan mums arī bija diez gan iepriecinoši tur būt, jo apkārt esošais prieks iedrošināja tālākajam ceļam katram uz savu skolu jeb augstskolu. Šajā dienā bija patīkami satikties ar cilvēkiem, kurus sauc par savējiem un šķiet, ka sauksim vēl gadiem ilgi. Satikām audzīti un saņēmām vēl pēdējos lielos iedrošinājuma vārdus, kas patiešām uzmundrināja. Bet runājot par 12ajiem, viņi ir malači, lai gan viņi nav tādi, kā mēs, tomēr īpaši ir arī viņi. 1.septembrī bija prieks uz viņiem skatīties un ar lielāko prieku brauksim pie viņiem uz viņu lielajām dienām un lielajiem notikumiem, jo arī viņi ir draudzīgi un ja godīgi, tad šķiet, ka tas ir mūsu skoas logo - BŪT DRAUDZĪGIEM! Un prieks bija redzēt arī mazos pirmīšus, pie kuriem bijām ciemos pēdējā zvana dienā pagājušajā mācību gadā, jo šķiet, ka pa vasaru katrs no viņiem ir centies paaugties, lai pa visiem 100% varētu teikt - Esmu pirmklasnieks. Un ja godīgi, tad mēs ar klasesbiedriem izdomājām,ka šogad mēs arī esam 1.klasnieki, ne pirmkursnieki, jo sajūtas dodoties uz augstskolu ir diez gan līdzīgas tām, kas bija 1.klasē. :) Šī bija diena, kad es ar savām paunām devos uz Rīgu, lai mācītos un gūtu ko jaunu sev un savai emocionālajai dabai.

2.septembris, bija mana, Latvijas Kultūras Akadēmijas studenta pirmā skolas diena. Diena iesākās patiesi dīvaini, jo viss sākās tikai 14:00, bet līdz tam, staigājot pa Rīgas centru, nācās redzēt daudz ziedu, daudz bērnu un vecāku, kas dodas uz skolu. Likās tik dīvaini, jo uz augstskolu nedodas ar ziediem, nevienam tur nebija ziedu, iespējams, tas tādēļ, ka tur tev īsti nav kam tos dot. Bet pati atklāšana bija interesanta. Visi vienā lielā zālē, kur tika rādītas dažādas prezentācijas. Bija prieks redzēt šajā prezentācijā, kas ir attēlā, vārdu Vecpiebalga, pilnīgi sirds iepukstējās stiprāk, jo sapratu, ka tas pateicoties man. :) Tad vēl bija neliela papļāpāšana ar katedras vadītāju Andu Laķi un tad jau bija lielais kopīgais iesākums Leģendu nedēļai, kura bija patiesi interesanta. Pirmā diena bija paredzēta tam, lai ar kādu no pasniedzējiem dotos ekskursijā, pa Akadēmijas apkārtni. Mūsu grupai laikam jau paveicās, jo devāmies ekskursijā ar profesoru Briedi. Tas bija interesanti un pie viena iepazinām, ne tikai apkārtni, kura pateisībā ir mākslinieciski skaista, bet arī viens otru. Un ja godīgi, tad esmu patiešām laimīga, jo man ir paveicies ar kursabiedriem, jo viņi visi ir draudzīgi un nav tādu brīžu pagaidām, ka būtu jājūtas vientuļi vai skumji tieši kursabiedru ziņā. Mūsu pārgājiens pa apkārtni bija visgarākais, un uz visiem 100% zinu, ka arī visinteresantākais. Kad atgriezāmies no pastaigas, zālē bijām vienīgie. Pārējie kursi bija jau pazuduši. Mēs, draudzīgi būdami, vēl kādu pusstundiņu kopā papļāpājām par dzīvi un vietām, no kurām mēs nākam un dabujām arī bezmaksas zupu, kuru iepriekš varēja nopirkt par 50 santīmiem, bet tā kā bija palicis nedaudz vairāk kā pus katls, tad nācās to iztukšot, lai nebūtu mantu jālaiž zudumā vienkārši. Ja godīgi, tad zupa bija varengarda. Bet, kad zupa bija ieēsta un plus mīnus, kaut kas pārrunāts, bet ne viss, lai paliek kaut kas arī nākamajiem 4 gadiem, tad kopā devāmies uz slaveno 15 trolejbusu, lai kopīgi dotos uz centru un tad izšķirtos, lai nākamajā dienā satiktos lekcijās. Lai gan ceļš līdz centram ir tikai pāris minūtes, bet tomēr tajā laikā paspējām pārsmieties. Pēc pirmās dienas tomēr vairāk jutos laimīga un priecīga, ne skumja un iztukšota. Protams, nenoligšu, ka skumji bija, ne tikai šajā vakarā, bet vēl daudzus pēc tam, jo pietrūka ikdienas, ierastā dienas plāna un visa kā cita, kas šo gadu laikā manī bija izveidojies, gan iekšēji, gan ārēji, jo Rīga tas ir kas pavisam cits.

turpinājums sekos... ;)

Viņa silti pasmaidīja, un šis smaids, Georg, tas būtu varējis izkausēt visu pasauli, jo, ja pasaule būtu to redzējusi, tai pietiktu spēka apturēt visus karus un visu naidīgumu uz visas planētas, visādā ziņā iestātos ilgs uguns pātraukums./Gorders Justeins/

Mums jāizmanto izdevība, kad veiksme ir mūsu pusē, un jādara tās labā tikpat daudz, cik tā dara mūsu labā. To sauc par labvēlības principu. Vai iesācēja veiksmi.*

Klusums...dzirdamas vēja šalkas. Tukša telpa. Domas..daudz domas, tik daudz, ka pat bail domāt. Daudz atmiņu, par daudz. Tas viss laikam tāpēc, ka negribās nodzīvot dzīvi kaut kā tā, nu diez gan pavirši, negribās, ka visu laiku jāskumst, ka visu laiku jāčīkst, ka nav ko darīt. Negribās. Bet tagad, tagad nedaudz skumjas, jo brīžiem šķiet, ka notiek viss tikai par sliktu man. Bet nevajadzētu tā domāt, par sevi taču vienmēr jādomā labi, jādomā un jācer, ka būs labi, jo mūsdienās nav daudz tādu, kas Tev ticēs, nav daudz tādu, kas Tev palīdzēs, nav...Tādas ir tikai mūsu naivās iedomas, ka citi metīsies palīgā tā, kā Tu pats ņem un meties, kā izdzirdi saucienu palīgā, Tu meties un ziedo sevi un laiku. Nē, tā nav, citi tā nedarīs. Viņi Tevi atcerēsies tikai nakamajā reizē, kad sauks šos vārdus Palīgā. Sarunas...es un otrs....saruna, dialogs...patīkami, ja ir kāds kas klausās un kāds, kas runā, ka neesi viens ar tādu situāciju. Ir labi, ja ir vēl kāds, kurš saprot nevis - es neesmu to pieredzējis, bet varu nojaust kā jūties - tie vārdi ir lieki, tos es nedzirdu, jo saprotu, ka tas otrs Neko no tā nesaprot. Vienīgais, kas šobrīd man palīdz ir ticība un viens varenmīlīgs Kaudzīšu puses iemītnieks, kura vārdu vienmēr izdzirdot gribas pasmaidīt un aizskriet samīļot, jo tads cilvēks nav pelnījis to, kas ar viņu tagad notiek. Tāpat gribas teikt par vienu mīglas tītu ezīti, kurš ir mīlīgs un adatas viņam nav it nemaz asas, arī tas ezītis to NAV pelnījis. Gribētos, lai ezītim būtu laimīgāka ikdiena, mierīgāks prāts, skaisti notikumi, kurus atcerēties, laba veselība un viss pārējais. Bet šobrīd pāri visām likstām, cenšos saprast - KĀPĒC man, tai meitenei un ezītim šobrīd tā neiet....

Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav./Imants Ziedonis/

 Pēdējā laikā iet patiesi interesanti un dažādi. Un dzīve, tā man ir nepārtrauktā kustībā. Svētdien no rīta devos uz Rīgu (18.08), lai nedaudz izmēģinātu savu un draudzenes veiksmi un šis brauciens, kā jau visi iepriekšējie šīs vasaras braucieni uz Rīgu, bija diez gan neveiksmīgs, lai gan bija arī pāris pat ļooti labas lietas, tomēr, rezumējot visu kopā - neveiksmīgs. Sākot ar to, ka no rīta braucošais autobus knapi kustējās uz priekšu un līdz ar to, pateicoties viņam, mēs un vēl vismaz 7 cilvēki no tā autobusa nokavēja nākamo autobusu, ar kuru varētu braukt uz Rīgu. Diena pagāja diez gan čābīgi, ja neskaita rīta tikšanos ar 2 diez gan jautriem čaļiem, kuri tās dienas 15 minutes padarīja jautrākas. Rīgas ielas bija pilnas ar cilvēkiem un Vecrīga bija pilna arī ar tūristiem, brīžiem šķita, ka atrodos ārzemēs. Visu laiku kāds taujāja ceļu, kāds kaut ko meklēja un prasīja, lai no tā visa kaut nedaudz atbrīvotos un nomierinātu prātu, izvilkām giču un sēdot uz soliņa dziedājām dažādas latvju dziesmas. Pašām patika, arī tūristiem, laikam patika, jo ik pa laikam varējām sajusties kā zvaigznes, jo mūs filmēja. Tajā dienā cilvēki bija diez gan uzmācīgi un atvērti, bija pāris nepatīkamas saķeršanās, kuras es labāk neaprakstīšu, jo sliktā mums Latvijā ir patiesi daudz. Es šoreiz centīšos vairāk par labo. Laba bija nejaušā tikšanās ar kādu diez gan pieklājīgu, jautru puisi uz Barona ielas. Sarunas laikā varēja uzzināt daudz interesantu faktu ne tikai par pasaules un Latvijas lietām, jogu un mūziku, bet arī par pašu nejauši satikto puisi. Izrādās, viņam esot kaut kāda saistība ar kino Pagalms. Tā kā puisis bija jautrs un sarunas laikā miljoniem reižu izteica komplimentus par to, ka izskatos pēc pozitīva un pat ļoti skaista cilvēka, ka varētu precēt, papildus visam viņš sasolīja 150 biļetes uz to kino. [bet zinu to, ka solīts makā nekrīt un es nekādi ar viņu nevaru sazināties, jo nezinu pat viņa vārdu, jo domāju, ka šim sensatīvajam cilvēkam - Pūkains Lācītis - pasē tomēr ir cits vārds un uzvārds] Bet, teikšu godīgi, tās bija otras 20 minutes dienā, kas bija interesantas un skaistas. Nepārtraukti mani satrauca mana draudzene, jo viņai sāpēja sāns (kopš pirmdienas 19.08. viņa guļ slimnīcā) un es nezināju, kā lai viņai palīdz.Nākamais skaistais tajā visa bija Jaunā Rīgas teātra apmeklējums.

Arī tur gāja labi. Biju ciemos pie teātra apsargiem (laigan biju tur ar mērķi, tomēr, labi, ka biju, jo arī tur pavadītais laiks bija labs). Sākuma doma bija, ka ne ilgāk par 5 minūtēm tas būs, bet tie apsargi tik jauki cilvēki, ka, šķiet, tur pavadīju vismaz 15 minūtes. Sarunas par Vecpiebalgu, par porcelāna fabriku, tas viss viņiem likās tik interesanti, ka uzaicināja pie sevis vēl ciemos un es, es protams aiziešu, bet nākamreiz iešu ar dāvanām, jo tik jauki cilvēki to ir pelnījuši un es ar lielāko prieku vēl ar viņiem parunātos. Un tad, izlaižot pāris stundas, biju ar Žaneti uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Āda". Tā bija interesanta un neierasta vieta. Pat ļoti atšķīrās no visiem teātriem, kur biju bijusi iepriekš. Neierasta ēka, cilvēki, vide, bet patīkama. Jutos diez gan aizgrābta jau ar to visu. Sākot ar ieiešanu iekšpagalmā, iešanu pa gaiteņiem, kāpjot uz augšu, nezinot uz kurieni, ar visu. Gaidīšana pirms izrādes bija mierīga. Tajās 40 minutes, kuras sēdējām, nopētīju gandrīz katru stūrīti, it viss likās tik īpašs un saistošs, un šķita, ka katrai lietai šeit ir savs stāsts, kā un kāpēc viņa ir tieši šeit. Bet izrāde...[jāievelk elpa pirms stāstu] tā bija par to, kas sagaida katru no mums, kas tagad dosimies uz Rīgu, lai mācītos. Visi kārdinājumi, iespējas, mērķu un sapņu piepildījumi, mīlestība, ilgas, vara pār otru, paradoksi, iedomas, izdomājumi - viss. Brīžiem turējos, lai nebirtu asara, to es taupiju vakaram, kad paliku viena, bet pēc izrādes

es atkal sajutu to, sen nejusto sajūtu - vēlēšanās palikt un neaiziet, lai viss paliek kā ir un es palieku un ieaugu krēslā un zālē. Izrāde bija stipra un tagad tā man kalpo par palīgu. Pēc izrādes tiešām  bija sajūta, ka vairs nekas nevar notikt (viss bija - sākums, pirms kura nekas nevar būt, iztirzājums, kurā visu var uzzināt un nobeigums pēc kura turpinājuma nav), tāpēc pārdomu pilnas un nedaudz sapņodamas par dzīvi, ar Žaneti klīdām pa Ģertūdes ielu uz Brīvības ielu, lai nedaudz pabūtu uz ielas, starp cilvēku plūsmām, starp to, kas būs mūsu ikdiena - starp steigu, mēs tādas nesteidzīgi sapņainas. [esot Rīgā, ievēroju, ka pat luksafori steidzas, es esmu pusē ceļam un sāk jau mirgot zaļais cilvēčiņš un drīz vien parādās sarkanais] Sēdējām pie Dailes teātra ēkas un sapņojām un runājām par to pašu neko, kas vienmēr ir tik interesants. Sapņainību pārtrauca kāds vīrietis un ne vienu reizi vien, tāpēc neizturējām un gājām uz citu vietu pasapņot. Atradām to uz Blaumaņa un Tērbatas ielas stūra - puķu veikaliņa pakāpienus uz kuriem tīri ērti noparkojāmies. Debesīs nebija nevienas zvaigznes, bet ielas spīdēja kā zvaigžņu piebirušas. Domāju, ka debesīs tieši tāpēc arī to zvaigžņu nav. Turpinājums nākamajā ierakstā...

 

Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc./Imants Ziedonis/

Vai patiešām arī liktenis var būt tikpat ļauns kā saprātīga būtne un tikpat nežēlīgs kā cilvēka sirds?*

 

Pelēkais nekas ir klāt
Un sāk manu dvēseli izrakņāt.
Tas atrod priekus,
Tas atrod bēdas,
Bet neatrod tas mīlestību.
Tas meklē, meklē-neatrod.
Tas jautā:
"Kur ir tava mīlestība?"
Es atbildu:
"Citiem dāvināju
Un vakar pat,
Pašu pēdējo kripatiņu
Atdevu uz ielas
Kādam nelaimīgajam."
/Laura Kupča/

Pēdējā laikā ir patiesi daudz domiņu, apdomiņu un pārdomiņu. Ir daudz dažādas izvēles jāizdara. Daudz cerību un centienu rīkoties pareizi, tā, lai nav jāuztraucas. Vienīgais, kas manu vārīgo dvēseli spēj nomierināt, kas liek rimties asarām un liek domāt,ka būs labi - ir skaistās atmiņas no Vecpiebalgas. Vakar Rīgā viss spieda mani pie zemes, likās, ka elpot vairs nav iespējams, labi, ka mocības beidzās un 19:34 es jau izkāpu Vecpiebalgas pieturā un varēju grābt gaisu un mieru kilogramiem. Un jau šodien ar mierīgāku prātu sēžu baznīcā domāju, plānoju, meklēju un nedaudz organizēju [kas šobrīd ir tikai par apgrūtinājumu, jo viss jādara man, jo citiem neesot laika or something like this, patīk ko tādu darīt, bet vai tagad, nezinu gan..].Nav laika arī zīmēt, bet gribās un ne tikai gribās, bet arī prasās..un jau tagad saprotu, ka Rīga būs vieta, kur nebūs laika zīmēšanai vispār, kamēr mācīšos Akadēmijā. Tas, ko esmu apņēmusies tiešām darīt, kamēr mācīšos Rīgā ir skriešana no rītiem, jo man patika sports skolā, bet tagad nebūs regulārās sporta stundas, tās ir jāizplāno un jāatrod laiku priekš tām pašai, tāpēc pirmdien jau atradu vietu, pa kuru es varēšu skriet vismaz no rītiem turpmākos 4 gadus. 17 dienas, kuru laikā vēl jāpagūst ir patiešām daudz. Un viens no tiem

daudzajiem pienākumiem, kuru patiesi sev apsolos - atrast laiku ATPŪTAI -, jo es patiesi zinu, ka tur man atpūsties nebūs laika, īpaši jau pirmo mēnesi, jo Rīga pati par sevi ir pat ļooti nogurdinoša. Pārdomām par dzīvi un sevi, šķiet, vairs neatliek laika nemaz, nepārtraukti kaut kas cits, nav laika mieram un tam, lai varētu iemantot mieru. Vienkārši nav, kas skumdina. Bet nevar skumt, ir jāpriecājas. Jāatceras smaidīt un atrast prieku un laimi katrā mazajā lietiņā, kas ikdienā mums ir blakus, katrā.

 

 

 

Ko vērts atrasties augstumā, ja neredzi tālāk par citu degungalu? Dzīvosim jautri! Dzīve – tā ir viss!/Viktors Igo/

 

Tikai viena lieta pasaulē ir sliktāka par to, ka par tevi baumo, – kad par tevi vairs nerunā.*

Vērtība - nesaprotu, kā to var noteikt zīmējuma, jo ir patiešām daudz tādu, kuri ir novērtēti nepareizi un netaisnīgi, un pārtraukuši to darīt, jo uzskatījuši sevi par neveiksmīgiem. Vērtīgs ir tikai tas, kas liek mums atcerēties kādas emocijas un sajūtas. Viena no lielākajām manas dzīves vērtībām bija kopā pavadītie gadi ar klasesbiedriem. Šobrīd nerunāju par konkrētām ēkām vai lietām, nesāc lasot jau pukoties, ka skola nav forša utml. Es runāju par cilvēkiem, par dāvātajām un saņemtajām (lielākoties saņemtajām) emocijām, skaistajām dienām un visu, kas manā emociju bagāžā ir pateicoties tikai un vienīgi jums! Laiks, kas pavadīts kopā ar jums ir nenovērtējams. Es nezinu vai vispār vēl savas dzīves laikā izdarīšu tik daudz, cik izdarīju esot kopā ar jums. Ir bijuši daudzie klašu kari, kur, nezinu kā sanācis, bet mūsu klase vienmēr uzvarēja un nākamajos gados klases mūsu priekšnesumus centās atdarināt, tas bija varen smieklīgi. Mācību stundas, kurās šādi - pavisam mierīgi sēdējām un mācijāmies, kā pirmajā attēlā, bet jebkurā gadijumā bijām īpaši arī mācību ziņā. Kopā ietie kilometri pārgājienos šķita kā nieks, vienas sarunas garumā, protams, ka tempi mums atšķīrās, bet tas laikam bija atkarīgs no sarunu garumiem. Iepazinām savu novadu, pabijām Sērmūkšos, pēdējais pārgājiens uz Inešiem bija bagātīgs ar jaunām zināšanām un pie dabas mums patiesi patika. Kopā bija jautras sakopšanas talkas, arī zīļu lasīšanas akciju mūsu klasesbiedrs izdomāja. Un tās dīvainās sajūtas, kad stāvējām pirmajā septembrī kā 12ie, kuriem blakus mazie pirmīši. Dīvaina diena tā bija, jo šķita, ka neesam vēl izauguši, vēl ne...Bet visvairāk, laikam jau, pietrūks ekskursijas. Tās mums patiešām vienmēr bija labas - izrādes un muzeji mums vienmēr bijuši izvēlēti interesanti un labi, protams, arī laiks atpūtai tāds patīkams, nevis skrienošais. Runājot par mācību stundām, pietrūks: Māra nopietnības un galu galā, nejauši pasprūkošajiem jociņiem; Zigurda žestikulācijas (lai gan tā ir tracinoša, bet pietrūks); Kristīnes pedantiski paveiktie darbi, gandrīz nekad nebija pie kā piekasīties; Ilzes vienkāršā un patiesā smaida, viņas sirsnības, jo viņa vienmēr juta līdzi katram, kuram atgadījās, kas slikts; Ancīte Šu ar saviem jociņiem un ļaunajām izdarībām pret Ilzīti; Mārtiņš ar saviem jociņiem, bet arī ar lielo nopietnību; Sandža ar prikoliem, kuri ir patiesi smieklīgi; Mārtiņš Gints ar savu nosvērtību un mierīgo un vēso prātu, kurš tāds ir arī stresainos brīžos; KAncīte, mana mazā, mīļā un vienmēr saprotošā, palīdzību sniedzošā cilvēks, uz kuru stundā jāpaskatās un viss ir skaidrs; Joksītis ar savu sirsnību visur -īpaši mūzikā-, vienmēr bija interesanti papļāpāt (īpaši stundās); ŠAncīte no kuras mīlestība pret pasauli pilnīgi sprāgtinsprāgst es novēlu katrā klasē vismaz vienu tādu ŠAncīti; Žanete ar vienmēr pareizajām atbildēm (es vēlaizvien nespēju iztēloties, kā tas var būt, ka tad, kad tu dzirdi jautājumu, tu vienmēr zini atbildi, vienmēr) un protams daudzjiem smiekliem un kopā būšana un sēdēšana, arī plānošana stundu laikā, lai varētu aizbraukt uz kādu teātra izrādi; Sauļuks ar savu nemirstīgo smaidīšanu un tēlošanu, ka visu saprot, lai gan patiesībā visi (īpaši jau viņš pats) saprot, ka nesaprot gan; Evita ar saviem foršajiem jokiem, ašajām idejām un spožajiem izteicieniem; Santa ar savu tiešumu, komunicēšanas spēja; Gatis ar vienmēr daudzajiem darbiem, kuri kalpo par iemeslu neierasties skolā vai arī pietrūks tās mācību stundas, kurās viņš gulēja un ik pa laikam izteica diez gan smieklīgas piezīmes; Toms ar savu tiešumu, jo ja viņam kaut kas nepatīk, tad to varēja zināt visi, ja patīk, tad arī to varēja zināt visi, viņš prata paust savu viedokli un dara to vēlaizvien. Nu pietrūks visi, ko tur daudz piebilst.

Vienīgais, kam ir kāda nozīme, kad beidzam savu dzīvi uz Zemes, ir tas, cik stipri esam mīlējuši, kāda ir bijusi mūsu mīlestības kvalitāte.

/Ričards Bahs/  

Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams./Imants Ziedonis/*

 Dažas pārdomiņas un apdomiņas:
*Piecelties, kad ir patiešām grūti, ir tas, kas parāda, cik stiprs tu patiesībā esi.
*Svarīgi ir tas, ko tu zini par sevi, nevis tas, ko citi apkārt par tevi runā, jo darbi ir stiprāki par vārdiem.
*Vienalga kurš tu esi, pirmais vai otrais, galvenais, ko tu no tā esi ieguvis.
*Nelaimes ir nelaimes tikai konkrētajā brīdī, pēc tam tās kļūst par laimēm, veiksmēm un pat par dzīves pamatu uz kura būvēt visu.
*Ja ceļš reiz nosprausts, nevar to neturpināt.
*Nezinu kāpēc es kaut ko daru, kāpēc es cenšos citus iepriecināt..Man bieži pajautā, kāpēc tu to vai šo dari, kāpēc? Un man nav ko atbildēt, kā tikai to, ka sirdī ir tā nelielā pārliecība, ka es ar to varu padarīt kāda cilvēka dienu labāku, ka varu iepriecināt.

Dzīve ir interesanta lieta un viss, kas notiek ir patiesi interesants. Nezinu, kā, bet man tā gadās, ka visu laiku kaut kas gadās. Gadās, ka strādāju baznīcā - šodien grābu tur lapas līdz četriem vakarā, bet ticu tam, ka šajā negaisa dienā tur viss atkal būs traģiski un viss 7 stundu darbs būs bijis veltīgs. Skumji, bet gadās tā. Gadās, ka man ir labi draugi kā Anna un pateicoties viņai, es kojām laikam varēšu skaisti pamāt ardievas, kas būtu daudz foršāk. Forši, ka gadās, ne?!:) Gadās, ka ir sirdsklasesbiedrene Ance un labi, ka gadās, vienmēr ir par ko priecāties, vienmēr ir par ko parunāt un labi, ka gadās!

Gadās tik daudz kas forš, bet taipat laikā gadās arī daudz kas neforš. Piemēram, ir forši, ka notiek pasākumi un mani aicina uz viņiem, bet gadās, ka dzīvoju no tiem 7-12 km attālumā un gadās slikti laikapstākļi, tāpēc gadās tā, ka negadās. Gadās, ka uznāk vakaros interesants, pārdomu pilns vakars un gadās ieiet blogā, arī tā gadās.

Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.*

Ilgi nācu iekš sava bloga ar cerību, ka pacelsies roka, lai rakstītu, bet neko vairāk par jaunumu apskatīšanu es neizdarīju. Katru dienu nākot mājās no baznīcas (ko mēdzu saukt par darbu), es daudz domāju [un kā jau zināms, es visu laiku domāju, tāpēc arī par daudz es domāju]. Un ar katru reizi, kad es nāku mājās, es apzinos, ka arvien tuvāk nāk tā diena, ko sauc par jauno dzīvi pilsētā, kā ir teikts kādā skaistā dziesmā "Starp mašīnām, motoriem, meitenēm..." Bet mana domu pilnā galviņa liek sasāpēties sirsniņai katru reizi, kad redzu kādus skaistos dabas skatus sev apkārt, katru reizi, kad apzinos, cik ļooooti mīlu šo vietu, kuru jau 19 gadus, 5 mēnešus un 15 dienas saucu par savām mājām - Vecpiebalgu. Šķiet, šī skumju pilnā galva ir par iemeslu tam, ka mana telefona atmiņa ir pilna ar skaisto dabu, kas mums šeit ir, ar mīļajiem cilvēkiem [kuri cerams arī tādi paliks un būs vēl ilgi un dikti] ar visu, ko šajās vēl pēdējās dienās var paspēt saķert. Ar cerību, ka tā es attaisnošos tiem, no kuriem aiziešu, lai atkal pie viņiem atgrieztos (vismaz ar tādu domu es aizeju, lai atgrieztos). Atvainojos, par to es vairs nerunāšu (vismaz centīšos, jo tas viss mani tikai un vienīgi vairāk saskumdina). Kopumā gribēju dalīties ar kādām skaistām pārdomām un domām, bet kaut kā tomēr nenesas. Tik daudz dažādu sliktu un ne visai labu domu, ka labāk tās paturēšu pie sevis. Nevēlos, lai kāds lieki satrauktos, nevēlos, lai ir kādi pārpratumi. Bet vienu gan es ļooti vēlos un ceru, ka jūs mani mīļie draugi piekritīsiet - es vēlos dzīvojot Rīgā būt un palikt par to pašu superduperforšo, vienkāršo, draudzīgo Lauriņu jeb kā visi mēdz teikt - Šukšiņu, tikai par daudz gudrāku un iespējams arī saprātīgāku būtni. Un ja es kaut par 5 grādiem mainos uz slikto, droši uzsitiet pa plecu un sakiet "Hei, Šukšiņ! Nu kaut kas nav labi!" Un es, es tad par tiem pašiem 5 grādiem griezīšos atpakaļ. Piedodiet par nesakarīgumu, bet gan jau drīzumā uzrakstīšu arī ko sakarīgāku! :)

Kāpēc cilvēki baidās no nāves?

Nāve taču ir skaista! Tā atbrīvo no ciešanām…

Pajautā cilvēkam: “Kas ir laime?” un Tu uzzināsi to, kas viņam visvairāk pietrūkst.*

Manas pārdomiņas:
*Ejot pa ielu, vienmēr var ieraudzīt kaut ko jaunu, ir tikai vērīgāk jalūkojas apkārt.
*Cilvēkiem patīk krāt lietas. Arī es daudz ko krāju, bet es nezinu kāpēc, kam man tas viss.
*Pēdējā laikā esmu sākusi patiešām krāsaini zīmēt, ir pasprucis mans iekšējais krāsu spridzeklis, kurš krāsas šauj uz visām pusēm. Un pēdējās 2 nedēļas krāsas ir arī apģērbā, ja godīgi, tad pati sevi reāli pārsteidzu. Laikam jau lielākais paldies par to, ir jāsaka manām mākslas skolas skolotājām, kuras gatavoja olimpiādei, kur krāsām bija nozīme.
*Skatīties no malas vienmēr ir vieglāk, nekā rīkoties.
*Kas mani viņos visos piesaista, es patiešām nezinu, bet ir patiešām patīkami kņudoša sajūta, kad es veru vaļā e-pastu.
*Vakaros parasti ir daudz vieglāk, ja varu rakstīt, tad tas viss, ko es domāju, neizkliedējas un neizgaist, bet paliek konkrētā vietā un ja kāds arī to izlasa, tad tā tam ir bijis lemts notikties.
*Ir cilvēki pēc kuriem es ilgojos un tieši tagad es izjūtu šo dažu cilvēku trūkumu organismā. (nez ģimenes ārsts tam var izrakstīt kādas zāles?)
*Varbūt kāds var palīdzēt sakārtot manu iekšiņu?
*Parasti cilvēki saka, lai neklausos tajā sliktajā, ko cilvēki par mani saka, jo lielākoties tas nav objektīvi, bet lielākoties to slikto es pasaku pati sev un kā lai sevī neklausos?

Uzvarētāji negaida izdevības, viņi tās izmanto.

Kur?*

Kur es esmu?

Es esmu šeit.
Kur ir tas šeit?
Tas ir tur, kur es esmu un cīnos, lai pastāvētu.
Vai es jau ilgi pastāvu?
Pastāvu jau 15 gadus.
Tas ir ilgi?
Nedomaju gan, lai gan tas ir ilgi it īpaši tad, kad ir grūti.
Kad tev ir grūti?
Visgrūtāk ir tad, kad tu redzi, ka draugam sāp,
bet tu nevari viņam palīdzēt.
Vai tā ir bieži?
Nezinu vai bieži, bet kad ir, tad sāp.
Vai sāp stipri?
Jā, ļoti stipri, tik stipri, ka šķiet, ka sirds pat aiz sāpēm apstāsies.
Ko tu pašlaik vēlies?
Es vēlos, lai maniem draugiem būtu labi un man nesāpētu sirds
Par to, ka viņiem sāp vēl vairāk.
Skaidrs. Bet vai man par sevi arī sāp?
Jā sāp. Sāp ļoti, bet zinu, ka reiz jau viss būs labi.

Tibetas Dalailamas svētības*

• Iegaumē, ka liela mīlestība un lielas uzvaras saistītas ar lielu risku.
  
• Nezaudē to mācību, ko devis zaudējums.
• Cieni sevi un citus; atbildi par saviem darbiem.
• Atceries, ka nedabūt to, ko gribi reizēm ir brīnišķīga veiksme.
• Mācies likumus, lai zinātu, kā tos piemēroti apiet.
• Neļauj mazam strīdam izjaukt lielu draudzību.
• Kad esi izdarījis kļūdu, steidzies to izlabot.
• Katru dienu kādu brīdi pavadi vienatnē.
• Atver sevi pārmaiņām, bet neļauj gaist savām vērtībām.
• Atceries, ka dažreiz labākā atbilde ir klusēšana.
• Dzīvo labu un cienījamu dzīvi, jo tad, kad kļūsi vecāks un atcerēsies pagājušos laikus, varēsi dzīvi baudīt otru reizi.
• Mīlestības pilnā gaisotne tavās mājās ir tavas dzīves pamats.
• Mīļoto nesaskaņās aplūko tikai pašreizējo situāciju. Neatsauc pagātni!
• Dalies savās zināšanās - tas ir veids, kā iegūt nemirstību.
• Esi pacietīgs pret pasauli.
• Vienreiz gadā aizbrauc uz vietu, kur nekad neesi bijis.
• Atceries, ka labākā draudzība ir tā, kur mīlestība vienam pret otru pārsniedz vajadzību vienam pēc otra.
• Vērtē savas veiksmes pēc tā, no kā esi atteicies, lai to iegūtu.
• Mīlestībai un ēdienu gatavošanai pieej ar vieglumu.

Panākumu priekšraksti*

1. Katru dienu strādā tā, it kā tavs dzīves laiks tuvotos norietam.
   
2. Mācies, lai ar pacietību tu pats vari veidot savu likteni.
3. Iezīmē savu ceļu ar rūpību, citādi zaudēsi virzienu uz visiem laikiem.
4. Sagatavojies tumsai, kamēr vēl ceļo saules gaismā.
5. Smaidi nelaimei acīš, līdz tā atkāpjas.
6. Paturi prātā, ka nodomi bez rīcības ir vienīgi sapņi.
7. Izslauki zirnekļutīklus no sava prāta, citādi tie tevi turēs gūstā.
8. Nomet daļu nastas, kad esi sasniedzis mērķi.
9. Nekad neaizmirsti, ka tev ir mazāk laika, nekā tu domā.
10. Allaž centies būt tas, kas esi.

Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. *

2010.gada 8.jūlija tēzes no sprediķa Vecā Sv.Ģertrūdes baznīcā

• Garīgās problēmas sākas, kad radītāju aizstājam ar radīto.
• Cilvēki nepārtraukti dzīvo neziņā.
• Dievs nesaka - Tā nav mana problēma.

Kādā no Bībeles stundām Vecpiebalgas ev.lut.baznīcā

• Notikuma galvenā jēga ir GARĪGĀ PUSE.
• Dievs dod to, ko pats pilda. (Baušļi)
• Galvenais baušļa notiekums ir mīlestība. (Jēzus)
• Lai mūs glābtu ir vajadzīgs glābējs - Dievs un cilvēks vienā personā jeb vienlaikus.
• Kas ir grēkojis pret mazāko bausli ir grēkojis pret visu bauslību.
• Bauslība - rāda grēku.

Pāris tēzes no 2010.gada 2.aprīļa sprediķa Vecpiebalgas baznīcā*

• Lielā piektdiena negrib mūs apgrūtināt.
• Dvēseles kliedziens.
• Es zinu Dievs, ka TU redzi, kas šeit patiesībā notiek.
• Kristus nāve un ciešanas ir mums par mierinājumu un stirpinājumu.
• Ciešanas nav Dieva pamestības zīme.
• Dievs gaida, kad mēs viņu saucam un lūdzam.
• Dievs nepametīs arī mani, jo nepameta arī Kristu.
• Jēzus ciešanu krusts padara vieglāku mūsu krustu.
• Uzticies Dievam un tu piedzīvosi augšāmcelšanās brīnumu.

Nomierināties*

Iet, skriet un darīt
Vai nu reiz nebūs gana?
Varbūt varētu stāvēt, rāpot un gulēt?
Nē, nedomāju viss, jo katram vajadzētu iet
Iet uz kādu nospraustu mērķi.
Kādam jāskrien pretī savai laimei.
Katram kaut kas jādara, lai to visu sasniegtu.
Dziedāt, runāt un kliegt!
Vai nevar kā savādāk?
Nē, nevar!
Savu sāpi vajag izdziedāt, izrunāt un izkliegt,
Kamēr viss nav sarūsējis.
Vai tad tas var sarūsēt?
Protams, ka var.
Viss var, tikai ir lietas, kuras ik pa laikam
Nospodrinām.

Pats svarīgākais visā pasaulē ir zināt kā piederēt pašam sev.*

Lasītava

Tu lasi mani
Es lasu Tevi
Acis, augums -
mūsu kopotos rakstus.
Foliantus, kas smaržo
pēc pīšļiem un vīraka.
Sējumus, kuros dīgst sēkla - 
ziema vai vasara,
pavasaris vai nāve.
Tu lasi mani.
Es lasu Tevi.
Mūs lasa laiks - kā avīzes - 
pārlaiž virsrakstiem acis
un aizmet.
                 /Māra Zālīte/
Katra cilvēka dzīvē ir kādi ērkšķi, lai arī cik skaista un ideāla tā dzīve mums nešķistu. Galvenais, lai cilvēku dzīve nepazūd, lai viņiem vienmēr atrastos tas, kā dēļ nepazust un turpināt visu vai arī sākt kaut ko no jauna. Viens no maniem dzīves iemesliem nepadoties ir foto esošie cilvēki, katrs ar kaut ko prot būt par iemeslu un balstu, pat ja to neapzinās, bet tā patiešām ir un es to novērtēju. Lai kaut kam dzīvē atdotos pilnībā, ar to ir jāaizraujas jau no paša sākuma, lai gan ir arī daudzi tādi, kuri ir pierādījuši, ja patiešām kaut ko grib, tad ar to var nodarboties arī ceļa vidū, ja vien ir tiešām tā vēlme un aicinājums, ko tādu darīt. Manī bieži vien ir vēlme atgriezties pagātnē, kādā konkrētā dienā un pulksteņa laikā, kad bija labi un izdarīt kaut vai vienu lietu savādāk, lai varētu teikt, ka bija ideāli. Es šobrīd sapņoju un par visiem 100% atrodos nedaudz virs zemes un es apzinos, ja sapņošu tik stipri, tad es to arī sasniegšu. Ir jāzin, par ko dzīvē jāpriecājas, tad dzīve būs patīkamāka un liksies, ka arī tu pats beidzot dzīvo. Dzīvē patiešam daudz var gūt, ja iet ar atvērtu sirdi un prot novērtēt katru sīkāko savas dzīves un lielākoties blkaus esošā cilvēka veiksmi. Dīvaini, bet krītot nekad nevar apstāties, apstāties var tikai tad, kad iet vai skrien, tikai tad, kad ir kustība ar kuras palīdzību gribu paveikt ko labu. Man ir prieks, ka uz pasaules ir tādi cilvēki, kuri ienākot telpā rada tādu sajūtu, ka tu beidzot vari pateikt - jā, nu arī man ir labi. Par mājām sauc vietu, kur var justies droši, brīvi, patīkami un pieņemts tāds, kāds esi, pieņemu, ka arī ir cilvēki, kurus varam saukt par mājām - tos, kuru klātbūtnē jūtamies droši, brīvi un pieņemti. Ir patīkami būt ēnā - nekad nebūs par karstu vai aukstu, bet jāatcerās, ka pilnīgi katrs ir pelnījis arī saules mirdzumu un apspīdēšanu. Pirmo reizi manā mūžā ir tā, ka es patiešām nevaru sagaidīt pavasari aiz loga - kaut kā patiešām tas viss pietrūkst. Gudrība ir štellīte, kuru es patiešām novērtēju visos cilvēkos, kurus savā dzīves gājumā satieku. Pasaulē ir patiešām daudz valodu un viena no valodām ir simbolu valoda un pats interesantākais ir tas, ka reizēm pietiek ar vienu simbolu, lai uzzinātu kāda dzīvesstāstu. Katram uz zemes ir izsapņota sava paradīze, kurā gribas nokļūt, dzīvot un palikt. Pasaule ir patiešām liela un es, mazā Laura, no visas sirds gribu darīt ko labu šai lielajai pasaulei. Nemāku teikt kāpēc, bet es patiešām jūtos atbildīga par to, kas notiek Vecpiebalgā, jo es taču esmu daļa no tās un man patiešām rūp tas, kas te notiek. Mani reāli tracina tas, ka spējīgi cilvēki nedara to, ko viņi ir spējīgi darīt, visvairak sāp, ka viņi ignorē paši sevi un nemaz necenšas. Gribētos, lai mani darbi būtu saskaņā ar manu dvēseli, jo brīžiem šķiet, ka mana dvēsele aiz kauna varētu nomirt. Aprakstam vajadzētu būt patiesam un īstam, vienalga par ko ir apraksts, jo apraksts jau ir pirmā sastapšanās ar to, kaut ko. Degt par kaut ko ir pats augstākais, ko cilvēks var darīt, jo tad, kad cilvēks ir degošs, viņš pēkšņi spēj saprast visu to augstāko, līdz kam reizēm pasaules gudrie pat līdz miršanas brīdim nav spējuši saprast un nonēkt.

Tas, ko mēs zinām, ir kā ūdens piliens, bet tas, ko nezinām, - okeāns.

Ticība otra cilvēka godīgumam ir pietiekami svarīgs apliecinājums paša godīgumam.

/Mišels de  Montēņs/

Tam draugu daudz, kam nevajag neviena.*

Augi no lūpziežu dzimtas

Pateikt nenāku šoreiz neko
Gaismas priekšā brūk svece ceļos.
Nezinu, kurp tie mākoņi skrien.
Es tikai līdzi ceļos.
Bet izrādās - debesu augstumi
Mūs nedara lepnas un rimtas,
Un izrādās - debesīs neuzzied
Augi no lūpziežu dzimtas.
Pateikt nenaku šoreiz neko,
Kas jūsu sirdsmieru ārda,
Vien savam sirdsmieram izrunāt -
Mīļais. Mīļais. Šo vārdu.

                        /Māra Zālīte/
Draudzība - tas nozīmē, ka cilvēkam ir vajadzība un nepieciešamība pēc otra cilvēka sabiedrības, uzticības, sapratnes. Man pietrūkst ikdienas vārdiskās un bez vārdu būšanas ar Annu. Man prātā uzplaiksnīja skaista doma, kuru mums pasvieda Marija Supe, kad bija apciemot mūsu klasi - lai mēs kļūtu savā dzīvē par veiksmīgiem cilvēkiem, mums ir jāizdara vienmēr pareizo izvēli starp vēlmēm un vajadzībām un tieši šobrīd arī es to daru - izdaru savu izvēli starp vēlmēm un vajadzībām. Iekšējais konflikts ir pats bīstamākais, kas ar cilvēku var notikt, jo tikai cilvēks pats sevi var iznīcināt pilnībā. Katram cilvēkam ir sava formula, kuras galā var likt vienādības zīmi un aiz tās rakstīt LAIME. Vienam šī formula sastāv no saskaitīšanas, otram atņemšanas, vienam tā ir gara, otram tā ir pārsteidzoši īsa. Bet protams, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem tādas formulas nav un viņi dzīvo šim mirklim, viņi nemēģina ko tādu likt formulās un viņi prot priecāties par katru nejaušo laimes mirkli. Domāju, ka mūsdienu sabiedrībā atrast īstus un patiesus draugus ir patiešām grūti saprast, jo katrs jau šajā dzīvē domā tiai par sevi un nevis par to, kā atrast sev īstu un patiesu draugi.

Arī pati tikumība nespēj izvairīties no apmelojumu skrāpējumiem./Viljams Šekspīrs/

Līdzcietību varētu definēt kā nevardarbīgu prāta stāvokli, kas nav pretrunā un neuzbrūk. Šī iemesla dēļ to nevar sajaukt ar pieķeršanos un tuvību.*

***

Un nebūs vairs nekas
kā bija. To brūci neplēsīs,
Bet saldi dzija...
Tai lietū nemirksi.
Bet skaisti lija...
Un nebūs vairs nekas, kā bija.
Tā puķe nevītīs.
Tik ātri vīta...
Gan vītīs vēl. Bet cita, cita.
Un āboli - cik dāsni krita
tai rītā, atceries, tai rītā.
Bet nebūs vairs nekas,
kā bija.Vai to jau
kāds reiz nesacīja?
                  /Māra Zālīte/
Man apkārt ir patiešām daudz diženu cilvēku. Piemēru ir patiešām daudz, ceru, ka neapvainosies kāds, ja viņu nepieminēšu, bet šobrīd uzrakstīšu tos, kas pirmie iešausies prātā pēc nejaušības principa. Diāna - jauns cilvēks, bet patiesībā dara tik daudz. Domāju, ka viņa dzīvē daudz sasniegs, ja jau tagad daudz ir paveikusi ar savu uzņēmību un neatlaidību. Sanda - cilvēks, kurš vienmēr saka, kā ir un nekad nepasaka kaut ko nepareiz, jo ja reiz ir saņēmusies teikt, tad tikai un vienīgi patiesību. Ločmeļu ģimene - daudz paveikusi Vecpiebalgas labā un vēl paveiks, tam es patiešām ticu. Ance - ar savu pozitīvismu, pat ja pašai ir grūti. Viņas daiļrunību dažādos literārajos darbos vien ir ievērības cienīga. Un šie ir tikai daži piemēri un diženie cilvēki man apkārt. Un tas labais, ko es redzu, nenāk ar piepūli, jo es skatos uz cilvēkiem ar sirdi, ne ar ko citu. Es pilnībā saprotu un attaisnoju stipros cilvēkus brīžos, kad viņi ir vāji, jo tie stiprie cilvēki ir tie, kuri sevī nepārtraukti visu krāj un tad pēkšņi visi striķi trūkst un viņi kļūst vāji un patiecoties viņu stiprumam, viņi uz ilgu liku nepaliek vāji - patiesībā tas ir diez gan īss mirklis. Manā dzīvē pietrūkst ikdienišķu sarunu, tas laikam kalpo par iemeslu, kāpēc rakstu blogu un sūtu ļaužiem vēstules pa pastu. Daudzas reizes manā dzīvē daba ir bijusi tā, kas mani noturējusi pie dzīvības, jo kad ir grūti atliek iziet pastaigā, paskriet vai pastrādāt āra darbus un paliek daudz vieglāk. Šobrīd es nedrīkstu nekādā ziņā palaisties, ja reiz ir sākusies augšupeja. Tad, kad cilvēki saka, ka esmu talantīga kādā jomā, es viņiem saku, ka neesmu gan un tad es parasti piesaucu vairākus citus cilvēkus, kuriem šis talants ir izteiktāks un talantīgāks. Mierā būšana, manuprāt, ir labākais, ko mēs katrs varētu vēlēties. Pirms mēs sākam rīkoties, mums nevajag teikt, ka tas ir viegli, vai grūti, tāda izteikšanās rada tikai šķēršļus, tāpēc vajag rīkoties nedomājot par to cik grūti vai viegli tas ir. Ciešanas ir sāpes un sāpes ir kaut kas nepatīkams, bet tas viss palīdz augt un veidoties, tāpēc varu teikt, ka ciešanas un sāpes, pat, ja tas ir kaut kas nepatīkams, ir labas un vajadzīgas. Mācīties man patīk, tikai žēl, ka tagad būs jābeidz skolu un tad mācīšanās process būs daudz savādāks. Un ne tikai process, bet arī visa dzīve un ikdiena būs savādāka. Ceru, ka Vecpiebalga nebūs savādāka, ka es varēšu atgriezties pie tiem pašiem cilvēkiem, pie kuriem uzaugu.

Vienkāršs ziedojuma fakts vēl nav dāsnuma prakse, ir jāievēro zināmi kritēriji. Nekad nevajag par zemu novērtēt personu, kura lūdz jūsu palīdzību. Gluži otrādi, šajā personā pienāktos saskatīt skolotāju, kas dod jums iespēju attīstīt savu dāsnumu.

/Dalailama/

Laba sirds ir visa sākums; laba sirds ir visa beigums; vairāk cilvēks nespēj sasniegt.*

Kas īsti noticis.
Bija rīts kā pirparmētru līcis,

Un es tik tikko izglābies,
Un tu ti tikko nenoslīcis
šai svaigumā, šai maigumā
šais vārdu nevaldāmos palos.
Bet neprasiet, lai es te dalos
kaut kādos iespaidos ar jums.
Kas īsti noticis?
Tas ir mans lielais noslēpums.
                      /Māra Zālīte/
Šobrīd esmu smagi iestigusi, šķiet, ka nekas nenotiek, nekāda kustība vai izmaiņa. Gribas pat ļoti, ļoti sakārtot savu garīgo dzīvi, skumjākais, ka es nesaprotu, kur lai atrod laiku tai sakārtošanai un plānošanai, tai sevis savešanai kārtībā. Pie reizes tad es varētu saplānot savu mācību laiku un savas sabiedriskās aktivitātes. Nesen sevi ar savu draudzeni pieķēru vienā štellītē. Esam draudzenes jau kopš zīdaiņu vecuma un pa šiem 19 gadiem mums ir nereāli daudz kopīgu atmiņu, bet to fotogrāfiju mums ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmas, bet labi, ka mums ir laba atmiņa un mēs svarīgako neaizmirstam. Un tad man ribas piebilst, ka jo mazāk bilžu, jo labāki draugi un noturīgāka draudzība (protams, ka tas ir tikai viens neliels pieņēmums). Negribās savu dzīvi sabojat ar kādu nevietā pateiktu jā vai nē. Kā lai neprasa citiem viedokli vai palīdzību? Pašam taču ir tik grūti izlemt. Ir taču vieglāk, kad blakus esošais cilvēks uzdod jautajumus un tu pats pamazām sāc apjaust darāmo, vismaz es to neuzskatu par kaut ko sliktu, ja cilvēks taujā pēc palīdzības otram cilvēkam. Es jūtu, ka patiešām drīz beigsies skola un es to nemaz negribu. Gribētos vēl un vēl, un varbūt arī vēl mazdrusciņ klāt un vairāk un ilgāk. Tikai mazdrusciņ, kas tad tur būtu pie tiem 12 gadiem klāt vēl vienu  mazu gadiņu? Es tiešām, tiešām ceru, ka es citus neapzogu, laika ziņā, ko viņi man velta, jo laiks ir dārgs un, ja to nelietderīgi izmanto, tad ir tāda kā rūgtuma sajūta, tāpēc patiesi ceru, ka ar sevi neapgrūinu un nesagādāju rūgtumu. Brīžiem patiešām nevaru saprast, kur paliek laiks, vakar, šķiet, bija piektdiena, bet nu jau ir trešdienas vidus. Reizēm gribētos būt supermenam, jo tad es varētu pagūt visu un visur. Patiesībā dzīvi var salīdzināt ar šķaudienu - daudzi gabaliņi, kuri traucas neaptveramā ātrumā. Es savā dzīvē gribētu redzēt tik daudz, cik vajag, citādāk, redzot ar daudz traks var palikt, jo domas tad šaudās no viena redzētā uz otru. Gribētos teikt, ka tas sliktais, kas cilvēkos ir, ir utis un ar to var tikt galā vai nu ar zālēm, vai nu ar dabīgiem līdzekļiem vai kādām ķīmijām, bet galā ar to var tikt, ja vien ir vēlme. Svešu gaisma manu sirdi prot sasildīt vairāk kā cilvēku teiktie labie vārdi par mani, protams, ne visu cilvēku, bet svece silda vairāk kā daudzu cilvēku teiktie vārdi. Tas tāpēc, ka ir cilvēki, kuri runā no sirds, bet galvenais ir nepieķerties vārdiem un pats galvenais ir izprast un izšķirt, kuri mūsu dzīvēs ir tie liekuļi un kuri nav, kuri ir mūsu sirdscilvēki. Tas patiesi ir kas grūts. Cilvēki visu iedala vai nu melnu vai baltu, man galvā ir putra un viss sajucis kopā - pelēks - khmm...man laikam ir smadzenes. Man patīk skatīties spogulī, jo tur es varu ieraudzīt savas acis un tad, kad tu redzi savas acis, tu redzi arī savu dvēseli un sevi pašu. Daudzi cilvēki domā par mūžību, par dzīvi pēc nāves, bet kāpēc viņi nedomā par zemes mūžību, par laiku un dzīvi uz zemes? Par laiku, pirms nāves..? Labāk ir ja citiem cilvekiem jau sākumā pasaka, ka kaut ko ne-prto, ne-māk...tas ir daudz labāk, nekā lavierēt kaut kā cauri, lai nebūtu jāparāda, ka ne-māk, ka ne-proti.

Mēs esam tik jauni, cik jauni ir mūsu sapņi, un tik veci, cik vecs ir mūsu cinisms./S.Claiborne/

Ja paši nerunāsim taisnību, tad nespēsim to sadzirdēt.*

Cilvēki mūsu dzīvē neienāk nejauši, jo Dievam attiecībā uz katru no mums taču ir plāns un tas nav nejauš. Lietas, lietas, lietas un protams nauda - tas ir tas, ko visvairāk var redzēt cilvēku dzīvēs un tas, ko var dzirdēt cilvēku sarunās - ne emocijas, sajūtas, domas. Man paliek nedaudz bail, ka pamazām arī man tas kļūst par kaut ko svarīgu. Manā dzīvē ir pierādījies, ka nevajag spriest par cilvēkiem pēc rakstiem avīzēs, pirmās vai otrās tikšanās reizes vai lomas izrādē - iepazīsti pats, tas nenotiek ātri, ir vajadzīgs laiks un personīgāka vide un tikai tad var izteikties par otru, bet labākajā gadījumā - radīt sev priekšstatu par otru. Pēdējā laikā domāju vai maz ir vērts būt draudzīgai un sirsnīgai. Es taču tik daudz nervu zaudēju dēļ tās labestības pret citiem. Protams, ka manuprāt tā esmu ieguvusi daudz draugu, bet tas "draugs" pilnībā izturās vēsi un nemaz nav tāds draugs, kurš būtu pelnījis, ka viņu tā sauc. Es negribu, lai kāds domā, ka es kolekcionēju draugus. Es vienkārši neatraidu cilvēkus, kuri pie manis nāk un grib būt draugi un es eju pie cilvēkiem ar domu, ka viņi visi ir mani draugi. Patiesi no visas sirds es gribētu kļūt par labu cilvēku, bet man līdz tam vēl ir tālu - kā līdz Ķīnai rāpus - tik tālu. Esmu pateicīga katram, kurš manā dzīvē man ir pasviedis pa kādam padomam. Katru dienu pasaulē iedzimst kāds bērns un tas parāda tikai to, ka Dievs nav zaudējis ticību mums,t.i., cilvēkiem.

Sakāmvārdi ir banāli, līdz to patiesums nav piedzīvots personīgi.*

Kaut man būtu vairāk laika, tad es varētu piepildīt visas savas idejas, kuras domājams ir labas. Tajā brīdī, kad mēs kaut nedaudz atkāpjamies, mēs kļūstam par zaudētājiem. Visu laiku es meklēju idejas un daudzas patiešām arī atrodu, bet ir tik sasodīti grūti tās visas realizēt. Skumjas ir pozīcija, kad cilvēks sev nepārtraukti atgādina savas skumjas. Mums vienmēr ir dzinulis otram kaut ko apsoīt vai pārmest un darīt maz vai neko. Reti gadās tā, ka sarunas laikā satiekas dvēseles, bet prieks, ka tā tomēr notiek. Tas nekas, ka reti, jo šajā interneta laikmetā varētu būt arī tā, ka dvēseles netiekas nekad un nespēj pat saskarties. Patiesībā ir reāli grūti dzīvot, kad domas ir rītdienā, nākamajā nedēļā, mēnesī vai gadā. Reizēm TIK ĻOOOTI gribās, lai ierodas ciemos kāds neaicināts, kāds kuru gaida, bet kuram negribas zvanīt vai rakstīt, jo nevēlos traucēt. Pasaukei bieži vien tiek atņemti labi rakstnieki, dārznieki un citi talantīgi cilvēki, tas tikai tāpēc, ka kāds šiem cilvēkiem teicis, ka universitate ir svarīga, ka bez diploma viņam nebūs nakotnes. Parasti, kad cilvēki saka vārdu kauns, man līdzās ir citi vārdi, kas ar to asociējas - mērķis, cīņa, cieņa, gods, izturība un katram vārdam ir arī savs pamatojums, kuru es labāk nedefinēšu, jo tad, kad to uzraksta, tas skan daudz citādāk nekā tas ir manās domās. Jūtas - kaut kas, ko es gribētu iesaiņot skapī, skapi aizslēgt un atslēgu iemest Gaujā, lai es to nekad neatrastu, jo esm patiešām nikna uz sevi par to, ko daru jūtu vadīta. Mīlu dziedāt, jo tad pārņem sajūta, ka dvēsele lido un attīrās. Domāju, ka tiem cilvēkiem, kuri ir par sevi pārliecināti ir daudz reizes vieglāk dzīvot uz šīs pasaulītes, nekā tādiem kā man, kuri ir diez gan nepārliecināti. Kad esi jucis un proti uzvesties kā visi normālie, tad to jau var saukt savā ziņā par kvalitātes zīmi. Bet vislielākā māka, manuprāt, ir tad, ja tu esi dīvains, bet ar savu dīvainību tu tomēr esi pieskaitāmies pie normālajiem cilvēkiem. Mums šķiet, ka mums nekā nav vai arī, ka kaut kas trūkst, bet lielākoties, tas ir tāpēc, ka mēs neprotam pieņemt to, kas mums jau ir, to, kas ir blakus. Zināt, ko gribi ir tik sarežģīti, vismaz es tā domāju, bet tagad, kopš esmu pazīstama ar vienu cilvēku, pārņem sajūta, ka ir viegli, tikai vajag nelielu iestūmēju no malas, kurš ir pārliecināts par to, ko tu vari un kas tev sanāk. Reizēm es tiešām nesaprotu tos, kuri čīkst, ka nekas nenotiek, nekā nav ko darīt un viss ir nereāli slikti, jo, manuprāt, vienmēr var atrast ko darīt un ja pats kaut ko dara, tad labāk un vieglāk ir pamanīt to, ka arī apkārt kaut kas notiek, ka patiesībā nevienā brīdī nav tā, ka kaut kas stāvētu uz vietas. Tapat es domaju par darbu, to var vienmēr atrast ir tikai jānokāpj no saviem augstumiem un jādara darbu, kurā maksā, nu un, ja būsi apkopēja, arī to darbu kādam ir jādara un ja būsi labs cilvēks, gan arī tevi pamanīs, jo labu sirdi var redzēt un laba sirds labai sirdij vienmēr palīdzēs.

Tautas filozofija, sevišķi viņas dzīves filozofija, stāv ar abām kājām uz zemes./Pēteris Birkerts/

Kad kūsā asinis, cik izšķērdīgi sirds dod mēlei zvērestus!*

Tāda sajūta, ka esmu kaut kam padevusies, ka vairs nav it nekādas motivācijas rīkoties, darīties un darboties. Gribas būt uz vietas, gulēt un būt mierā. Cilvēku profilos internetā var izlasīt reāli daudz jauna par cilvēkiem, ar kuriem ikdienā esi kopā, bet nekad nezini vai ir vērts ar viņu par kaut ko runāt. negribu, lai Dievs man būtu tikai un vienīgi tādēļ, ka zinu, ka Viņš var izglābt. Es gribu, lai Dievs man ir nepārtraukti, lai es esmu attieībās ar Viņu visu laiku. Būt augstāk par citiem it nemaz nav patīkami, jo tur augšā var zaudēt modrību un ātri vien var nonākt zemāk par visiem. Mūsdienās apkārt viss ir tik kaitīgs, ka domāju - nomirt veselam it nemaz nav iespējams. Dzīvē nākas par visu maksāt - arī par to, ka tu labi pavadi laiku. Negribās jau mētāties pa pasauli kā pļurai bez jēgas, bet ir tik grūti saprast, ka būs labāk, esmu tik sasodīti neizlēmīga. Cilvēki grib pagarināt mūžu, reizēm arī kaut ko citu, jo domā, ka bija pelnījuši ko citu, iespējams ko garaku, lielaku, svarīgāku. Dzīvē cilvēks var darīt jebko, ja vien grib un ir tik atjautīgs, lai rīkotos. Saruna, šķiet, ka tā vienmēr ir vajadzīga un ir noderīga, lai gan no manas mutes miljoniem reižu ir skanējis, ka nav vērts, ka nevajag. Un tās 300 reizes no miljona, kad esmu saņēmusies uz sarunu, tas 100% ir bijis labi un noderīgi. Vāze ir lieta, kurā ielej tīru ūdeni un ieliec skaistu ziedu - skaisti. Iet laiks un puķe novīst, bet ūdens tajā sāk smirdēt. Man šķiet, ka ar mūsu dvēselēm ir tieši tāpat, ja nemainām ūdeni, tā sāk smirdēt. Cilvēkiem vienmēr šķiet, ka visam paaugstinās vērtība, ja tam kaut ko pievieno. Parasti mums šķiet, ka to, kas ir tukšs obligāti vajag piepildīt. Patiesību sakot tas patiešām nav izskaidrojami, kā reizēm citi cilvēki liek mums justies. Viņi vienkārši ir, mums nav it nekāda kontakta, bet sajūta ir vienkārši lieliska. Man ļoti gribas pateikt PALDIES visiem, kuri ir kaut ko labu darījuši. Skolā es gribētu teikt PALDIES visiem skolotājiem, kuri mna kaut ko labu darījuši, t.i., mācījuši. Laikam jau tā ir, ja mēs nevēlamies kādu attaisnot, tad jau zemapziņā cenšamies to kādu nesprast un katrs tā cilvēka teiktais vārds mums šķiet nepareizs un ausīs griezīgs. Pateicoties tam manam sapņošanas dzinulim, es esmu pieredzējusi daudz un guvusi daudz superīgineaizmirstamu brīžu un emociju, prtotams arī pieredzi bagātinājusi. Esmu tiešām priecīga par to, kas ar mani notiek, bet ne par to, kas manī notiek. Žēl, ka tas ko es visu laiku gaidu, ilgst vienmēr ne vairāk kā stundu. Un tā vienmēr, kad es kādu mēnesi kaut kam gatavojos, pienāk tas brīdis, bet viņš paskrien nereāli ātri un ir labi, ja var atrast kaut ko, pie kā pieķerties, arī tādā mazā laka sprīdī. Mana bagātība ir mana dvēsele un cilvēki, kuri pieņem manu dvēseli un tas ir patiešām daudz vairāk kā kādas mantas. Es bieži raizējos par dzīvi un tad es nejauši aizdomājos - kaut dzīve biežāk raizētos par mani.

Brāli, augstākais no visiem tikumiem ir ziņkāre, un visu vēlmju mērķis ir gudrība./ Džeimss Stīvenss/

Lai jums izdodas!

Šis laiks ir tas, kas mani uztrauc un kas mani satrauc visvairāk, jo es tajā dzīvoju un esmu. Šajā laikā paiet visa mana dzīve un man ir svarīgi viss, jo viss mani ietekmē, uztur un vada. Bet runājot kopumā par šodienu jeb šo laiku, man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo šodien, šajā laikā ir kļuvuši par mantisko vērtību un lietu vergiem, tie kalpo tām un visu laiku vēlas iegūt jaunas lietas un ir pavisam aizmirsuši par cilvēciskajām attiecībām, par emocijām un jūtām, tiem tas viss ir kļuvis svešs. Tie, kuri ir kļuvuši par lietu vergiem, ir sagrauti daudz vairāk, kad izdzird vārdus: ”Turpinās ekonomiskā krīze un tiks pacelti nodokļi”. Viņi jūtas pavisam nedroši, jo viņi zina, ka viņi drīz vairs nevarēs atļauties kādas no lietām un drīz vien viņi sāk meklēt jaunus ceļus un veidus, kā iegūt to visu. Taču tie pāris, kuri spēj ieraudzīt to galveno, arī es, dzirdot šos vārdus, dzird kādu frāzi, taču nekrīt izmisumā, jo pamats dzīvei nav tikai mantas un mantiskās vajadzības.

Kur palikusi cilvēku morāle, emocijas un rūpes par tuvākajiem? Kur? Vai tiešām viņi nespēj saskatīt to, kas patiesībā ir pats galvenais? Ir grūti dzīvot tādā pasaulē, kur tu satiec savus draugus un gribi ar viņiem parunāt par to, kas jauns noticis vai par to, kas viņus ir iepriecinājis, bet viņi tik gaužas un sūkstās, ka nav labi, ka naudas nav, ka vairs nav dzīvei jēgas, ka vairs nav iespējams dzīvot. Kāpēc viņi tā? Vai tad nav tik daudz lietu par ko priecāties? Piemēram, es priecājos par daudzām un pavisam vienkāršām lietām. Es priecājos par to, ka man ir ģimene, ka man ir mājas un man ir kaķi un suns, kuri mani mājās sagaida pēc garās skolas dienas vai darba dienas. Man ir prieks, ka man ir daudz tādu draugu, kuri ar mani parunā par to, kas viņus iepriecinājis un nevis sūdzas par to, ko patiesībā mēs, vienkāršie cilvēki, nevaram ietekmēt. Man ir prieks, ka man ir iespēja būt kopā ar pavisam svešiem cilvēkiem un justies kā viens vesels. Tā es sajūtos lielajos svētkos, piemēram , Dziesmu svētkos, lielajā Mežaparka estrādē esot uz skatuves starp tūkstošiem. Starp citu, šis ir viens no pasākumiem , kas var kalpot kā pierādījums tam, ka reizēm tomēr cilvēki spēj būt kā viens vesels un viņi spēj kaut uz pāris stundām aizmirst to, kas ir ārpus šīs skatuves un estrādes, viņi vienkārši ļaujas tam un izbauda mirkli.

Kopumā skatoties uz šodienu es varu teikt, ka man apkārt tomēr nav daudz tādu materiālo lietu krājēju, bet gan ir daudz vairāk to, kas uztraucas par otru un rūpējas par viņu. Ir daudz cilvēku, kuri domā par to, kā iepriecināt citus un pat ir sākuši domāt arī par sevi, ne tikai par citiem. Man ir prieks, ka es pati šajos laikos esmu saglabājusi spēju mīlēt citus, dalīties ar citiem un spēju darīt labu citiem. Un ceru, ka arī laikos, kurus es pēc pāris gadiem saukšu par šiem laikiem, es varēšu priecāties par to, ka es spēju būt tāda, kāda esmu tagad un šeit, nevis es priecāšos par to kāda es varētu būt.

Lai mums izdodas! Lai mums izdodas saglabāt savas emocijas, jūtas un spēju rūpēties par sevi un apkārtējiem jeb sev tuvajiem cilvēkiem.

Manu domu dārzs*

Beidzot esmu tikai es, bez neviena cita... Bez trokšņiem apkārt, bez citu viedokļiem, bez vajadzības iejusties otra cilvēka ādā - bez tā visa, kas ir patiesi lieks mūsu dzīvē. Šī ir iespēja padomāt par laiku un vietu, esamību un būtību, un sūtību. Apdomāt to, kur esmu un uz kurieni dodos. Laiks saprasties pašai ar sevi, laiks savest sevi kārtībā, lai pats, sevi novērtējot, varu iziet tehnisko apskati un iegūt vajadzīgo uzlīmīti un tuvāko gadu varu staigāt, īpaši daudz nedomājot par sevi - galvenais, lai fasāde funkcionē un ir pieņemama apkārtējiem.

Brīdī, kad pati uz kādu no sev uzdotajiem jautājumiem esmu atbildējusi patiešām gari un izvērsti, šis iekšā esošais klusums apgalvo, ka pateikts nav pilnīgi nekas. Bet pēc īsās atbildes trakoti pukstošā sirds apstiprina to, ka ir pateikts varbūt pat par daudz, lai gan, iespējams, pateikts ir tikai tik, cik vajadzīgs, jo saruna taču notiek starp mani un klusumu, t.i., šo telpu. Galvenais, lai šis klusums dzird un uzklausa, lai viss notiek, lai nestāv uz vietas un, pateicoties sarunai, lai arī es kaut nedaudz to slikto, kas manī ir, mainu uz kaut ko labu.

Ikdienā jau ir patiešām daudz to cilvēku apkārt, ar kuriem varētu runāt nedaudz vairāk nekā drīkst, bet cik tas ir vajadzīgi? Visi tie mani ikdienas cilvēki ir ikdienas cilvēki, sirdscilvēku man nav – vismaz es tā domāju. Protams, ka ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami būt kopā, ar kuriem saistās daudz skaistu, patiesu un emocionālu notikumu, cilvēki, kuri izraisa kādas emocijas. Bet mana dzīves pieredze ir bijusi tāda, ka nekādos apstākļos nevajag paļauties un stāstīt kaut nedaudz vairāk nekā drīkst, jo ir cilvēki, kurus uzskatu par sirdscilvēkiem, bet kuri tādi nav, un ir cilvēki, kuri grib būt sirdscilvēki tieši man. Bet ko nu par citiem...

Ja reiz esmu šajā klusuma telpā, domājams, ka tehnisko apskati nespēšu iziet, ja nespēšu nodefinēt, kas es esmu. To ir grūti izdarīt, jo ir patiesi grūti izšķirt, kad es esmu es pats, nevis tas, kas gribētu būt. Un tā ir mana problēma - es daudz ko daru, bet es pati nespēju sev pateikt, vai es to daru tāpēc, ka man tas padodas, vai tāpēc, ka man gribas, lai man tas padotos. Šī jautājuma dēļ palieku klusuma telpā ieslēgta uz kādu ilgāku laiku. Bet laika nav daudz, ir jāatgriežas pie cilvēkiem... pie maniem ikdienas cilvēkiem. Apskatei cauri netieku. Šķiet, ka pēc mēneša būs jāatgriežas un tad, ja viss būs kārtībā, gadu varēšu par to visu nedomāt... varēšu dzīvot katram no maniem ikdienas cilvēkiem un ne sev.

Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga un kā acs prot apstāties un svētīt. Ceļot prot tas, kas savu sirdi prot atraisīt. Kad acis, ausis un sirds atveras, dvēsele izpeldas skaistumā./Z.Mauriņa/*

Nezinu kāpēc, bet mani pārņem sajūta, ka esmu savā dzīvē zaudējusi ko patiešām svarīgu (varbūt tas ir kāds cilvēks, varbūt mērķis, varbūt kādas vērtības - tiešam nezinu). Domājams, ka man vienkārši jāsamazina tempu un dzīves ātrumu, lai nav tik liela putra un nesareibst galva no tā skrējiena un fona bilžu biežās maiņas. Brīžiem tiešam nesaprotu, kā lai sevi mīlu, ja bieži vien iegrūžu sevi ellē esot tepat uz zemes, nu kā? Pēc katrām ciešanām ir nāve - ne vienmēr cilvēku, lielākoties ciešanu nāve. Es nekad nebūšu viena, pat ja to ļoti gribētu, jo es esmu ar un par sevi. Labi vien ir, ka mēs nevaram zaudēt to, kā mums nemaz nav. Ir daudz vieglak dzīvot, kad zini, ka esi kādam vajadzīgs, bet nevis vajadzīgs, lai varētu izmantot, bet gan tā, lai varētu un būtu vajadzīgs, kad Tev vienkārši jādzīvo, lai otrs varētu dzīvot, lai tam otram atrastos dzīves gribas jēga, lai var teikt - Tevis dēļ es vēl cīnos un dzīvoju. Visiem cilvēkiem, lai arī cik daudz būtu iedots, vienmēr būs pārāk maz. Patiesi grūti ir cilvēkam, kurš uzzina, ka bez viņa iztikt. Bērni ir tik mīļi, jauki un dievišķuma pilni, ka patiešām prieks ir būt viņu sabiedrībā. Patiesībā jūtos pagodināta un varen laimīga, kad kāds no mazajiem grib ar mani draudzēties un grib būt man labs draugs. Cilvēki vairāk saņemtu, ja viņi mazāk gribētu un mazāk ko citiem lūgtu. Cilvēkam katram esot sava laima, bet kur ir tā robeža, kad laime pārvēršas nelaimē? Nemāku paskaidrot, kā tas ir noticies un sagadījies, bet mans patvērums gan priekos, gan bēdās ir mana baznīca - tur es vienmēr varu ieiet un pabūt, vienmēr. Es protu ielaist pamatīgi meistarīgas kļūdas. Cilvēki ar vārdiem un darbiem nevar kļūt mazāki vai lielaki par citiem, jo tā vai savādāk, viņš pēc tā visa ir tāds pats cilvēks kā visi - ar rokām, kājām, galvu, sirdi(protams ir pāris izņēmumi,bet ceru, ka domu var saprast)... Cilvēkiem lielākoties ir grūti pieņemt atšķirīgo, bet ar laiku šis atšķirīgais kļūst par savējo un mūs (savējos) māca būt atšķirīgiem, nevis palikt vienādiem - ar vienu gaumi, uzskatiem, izskatu vai ko citu. Būtu jau forši, ja cilvēki viens pret otru izturētos kā pret līdzīgiem, nevis tā, it kā kāds no viņiem visiem tomēr būtu labāks un pārāks. Es savā dzīvē visvairāk viļos sevī un domāju, ka tā ir arī labāk, nekā vilties nepārtraukti citos un par to rūgt un sarūgt sevī. Jebkurš grupējums un organizācija var būt laba, ja vien tai ir savs mugurkauls. Karaliski jāprot uzvesties visiem, jo kuru katru dienu Tu no peļķes pavēlnieka vari kļūt par valsts prezidentu. Cilvēkiem citu pārdzīvojumi un izjūtas neko neizsaka, ja viņi paši ar to nav saskārušies savā dzīvē. Nekas, nezin kāpēc, vienmēr ir kaut kas reāli svarīgs un īpašs, tikai neizprotamu iemeslu dēļ cilvēki to idenficē ar neko. Nekas - tas nozīmē, ka tūlīt dzirdēsiet stastītajam, ko svarīgu un īpašu. Es un vairak neviens cits - tāda ir daudzu cilvēku dzīves patiesība un moto, jo domā, ka, ja viņiem būs labi, tad arī citiem būs labi.

Kas citus spēj mīlēt kā sevi pašu, ir atradis dzīves jēgu.

/Zenta Mauriņa/